vate
Jau vakar uznāca tāds, ka neko nevar pateikt, bet baigi gribas. Kā kkādā salvijas tripā.
Sapņoju un pamodos pagātnismā. Kā zem piepūšamā baseina palīdis, ar muti zemē un zālē, viss tas anonīmais bezformas smagums liek bezpalīdzīgi grābstīties pa visu, ko atmiņa paniski krāmē ārā no pūrlādēm, elpa sitas ciet, aiz loga un istabā viss ne pa īstam, vai varbūt pavisam pa īstam, bet no cita laika, un ir tik nepasakāmi, ka atliek pateikt visu šo, lai sev atvainotos par nespēju sevi vadīt.
Rolling on and on and on forever. Sajūta kā tajā Uriah Heep gabalā. Noskaņa. Mirstošu planētu mūzika.