vairs
Slimīga tā tendence cilvēkiem saglabāt pagātnes liecības, tradīcijas, vēsturi un tml. Protams, ja no tā kko var mācīties, tad kaut kādām universitātes nodaļām tas materiāls varētu būt noderīgs, bet uzskatīt kkādas idejas par svētām tikai tāpēc, ka tās laikā ir attīstījušās pirms tagadnes, pirms hiphopa, lexusa, plastmasas maisiņiem, gumijas sievietēm, finiera mēbelēm utt. šķiet pavisam nejēdzīgi.
Protams, jau notikušas lietas var kalpot par pabeigtas identitātes izejmateriālu, bet kas gan var būt absurdāks par pabeigtu identitāti, ja pirmākā no acīmredzamībām ir tāda, ka viss mainās?
Varbūt es kļūdos, varbūt vienīgais veids, kā cilvēks var būt laimīgs, ir tieši absurdu ideju kūniņā, ļoti iespējams, tomēr, abstrahējoties no tā, kas ir vnk patīkams un kas nē, šķiet nelietīgi apgalvot lietas, kuras nevien nav acimredzamas, bet ir viennozīmīgā pretrunā ar acīmredzamību.
Un vispār, hvz, ko es te gribu pateikt.