cilvēki vs. cilvēks
Mākslas uzdevums ir izveidot atuoru.
Filozofijas uzdevums ir izveidot domātāju.
Psiholoģijas uzdevums ir izveidot psihi.
Vēstures uzdevums ir izveidot vēsturnieku.
utt.
dzīvības mērķis ir dzīvība
cilvēka mērķis ir cilvēks
un, tā kā visi cilvēki ir cilvēki un katrs sev mērķis, ir tikai veselīgi, ka katram visi citi ir tikai līdzeklis
Savukārt, sūdīga māksla ir tāda, kas neattīsta autorību lietotājā, sūdīga filozofija neveido domātāju, psiholoģija - psihi, vēsture - vēsturnieku utt.
Kā sūdīga pārtika, no kuras cilvēki paliek resni un slimīgi, nedabūjot barības vielas.
Kā sūdīgas rotaļas, kas nedod piepildījumu, tikai liekot cerēt uz to, ka paliks interesanti.
Kā sūdīgas attiecības, kurās pienākums sadzīvot ir nomācoši pārāks par jebkādu reālo baudījumu.

Cilvēka cilvēciskais pienākums ir pakārtot dzīvi sev. Pakārtot mirušo dzīvajam, apstākļus dzīvei, līdzekļus mērķiem.
Bet katra ideja par sociālās konvencijas pārākumu pār personīgu izvēli, katrs sapnis par pārpasaulīgu mērķi pār reālo tagadni, katrs mērķis ārpus paša interesēm ir dzīvības un acīmredzamības antitēze, kas ir vienīgais, ko šajā pasaulē varētu saukt par ļaunumu.

Tā katrs gadījums, kad cilvēks kalpo mākslai, filozofijai, psiholoģijai, vēsturei etc., kad cilvēks kalpo idejai, kad tīši izdara izvēli par labu kam tālākam, svešākam, iluzorākam, ir noziegums pret, pirmkārt, sevi un, otrkārt, pret dzīvību kā tādu.
Tad nu vienīgais ļaunums ir tas, ko sauc par kanonu, tradīciju, veselību, politkorektumu etc., kurpretī dzīvības princips ir spēt būt oriģinālam, pašspriedošam, pataloģiskam, nekorektam etc.

Vecāki, skola, masu mediji un sabiedrības Spoks, kaut ne vienmēr un ne neizbēgami, tomēr tik daudz par biežu mums ir iemācījis ienīst dzīvību - par labu sērgai, kas ir bailes: bailes mirt; bailes dzīvot. Bailes pašam no sevis - no dzīvības un nāves. No prieka un sāpēm.

Tad nu, izsakoties klišejiski poētiski: nogalini savus vecākus, nodedzini tuvāko baznīcu, uzsvied televizoru Ēķim, iesvied ar radio Z.Liepiņam, nožņaudz Raču ar audio lenti, nodur savas skolotājas ar lineālu, saķēpā Monu Lizu, dirsies ar Platonu, izvaro Freidu, sadedzini savas valsts karogu!
Sabiedrība kā nevaldāms buldozers šķaida cilvēku apdullinātās miesas, skanot himnām un karogiem plīvot, visiem dieviem mīlīgi mājot un nolādot visus, kas mēģina pretoties uzspiestai pašnāvībai.

Un nevaino sabiedrību. Ne jau sabiedrība ir aizmigusi. Aizmidzis esi tu. Truls, apdullis, noguris, vārgs un nespējīgs. Ja tas tiešām esi tu - super! Bet, ja tas ir tikai tas, ko sauc par pareizo estētiku, par pareizo gudrību, par īsto veselību un laikmeta garu - pārgriez visas tās vēnas, kas baro tevi ar pašnāvību, un riskē tikt nosists pa īstam, godīgā cīņā: aci pret aci!