Garastāvoklis:

aprunāties ar sevi

lai iedzeram, lai svinam

Dažreiz liekas, ka, ja normāla cilvēka mīlestība var sasniegt 100%, bet reāli ikdienā aizsit līdz ~60% un īpašos gadījumos ~80%, tad man tāda sajūta, ka toverītis defaultā ~20% dziļš, ko arī reizēm sasniedz, bet kaifs ilgst tikai sekundi vai tops minūti, bet normāli ikdienā sit varbūt līdz 5~7%. Un, zinkā, kpv (kas pie velna), bet atkal - nuuntad.
Subjektīvā subjektivitātes ilūzija par to, ka mani aplauzieni aplauž mani un manu universu. Reāli mazs sūdiņš universā izdara tieši to, ko tas nevarēja neizdarīt. Un, ja arī viss kosmoss ir sadevies funkcionālajās rokās, lai iedzītu cilvēkus depresijās, ugunsgrēkos, loterijas laimestos un spīdzināšanās, tad tas tomēr ir viedāks tajā, ka nesarežģī savu dzīvi ar tādām lietām kā apziņa, emocijas, intelekts vai citām [ne]jēdzībām.
Savādi - būt sav-ādākam par universu. Būt tik gravitacionāli ieslēgtam vienā spriestspējā.
Aiz zināšanas ir tikai nezināšana, aiz jušanas ir tikai nejušana, aiz dzīvības ir tikai nedzīvība: mēs neesam top-down atvasinājums no kā oriģināla. Mēs esam bottom-up unikālais lietu stāvoklis, vienīgo reizi ever. Bez kopijām, bez paraugiem, bez pamācībām, bez perfekcijām, bez mērķa, bez cēloņa. Tik ļoti tas jāmācās, lai pārstātu vērtēt sevi augstāk par pasauli - kam gan man, mums, jums tik šauras robežas? Priekš kam ticēt "sev"? Priekš kam vispār ticēt, priekš kam vispār cerēt, priekš kam vispār baidīties? Nav nekā nejēdzīgāka par jēdzīgumu, ja tas cīnās pret brīvi elpojošo kosmosa brīvību.
Negribas kaut ko tik dzīvi noraidošu, un tomēr velk uz nenoliedzami patieso atziņu, ka "nāve ir brīvība". Lielās brīvdienas. Lielā sadursme ar ne-rūgto/ne-sāpīgo/ne-garlaicīgo/ne-mīļo/ne-vajadzīgo NEKO. Perfekti. Perfekti.

Bet pagaidām... pagaidām pagaidām.

Plus māksla. Kaut kas, caur ko noticēt, ka vērts mocīties, bet tikai tik, cik pietiek iedvesmas, tikai tam, lai būtu, ko darīt.
Lai māksla ir mūsu tetris, mūsu virpināmie īkšķi un šūpojamās kājas Nāves uzgaidāmajā telpā! Māksla kā domāšana, māksla kā pašnāvnieciska radīšana, ne patērēšana, kā paša iekšu izvemšana tur ārā, kur lido planētas un sadeg zvaigžņu milži, māksla kā iekšējā absolūta transcendēšana uz ārējo relatīvismu - no pasaules manī uz mani pasaulē. Jo nāve mūs savienos. Un tad vairs nebūs, kam jūsmot par tik brīnišķīgu likteni.