Par Cilvēkiem, Cilvēci un Cilvēku
Cilvēks saprot tikai to, ko saprot. Ar prātu uztver tikai to, ko pieredzējis. Un tā mēs paliekam pasaulē, darinātā no švakām kopijām un vientulības.

Reizēm labākais ir sliktais ceļš, jo labais ir strupceļš. Cik daudzi gan uzkavējas pie viena pagrieziena, lai saprastu, cik daudzi paiet garām strupceļam, lai būtu saprotami? Bet cik daudzi izvēlas palikt!

Un ne jau drosme liek dzīvot. Drosme ir bullšits. Kustību raksturo neizbēgamība, dzīvību - izmisums. Sentēvu strupceļu pieredzes pildītās cerības ieraudzīt pasaules galu sargā no absurda, kurā it viss ir pasaules sākums un gals, kurā nekas nesākas un nebeidzas, kurā vienīgā cerība, mierpilnais strupceļš, patiesais strupceļš, visa sevis izsmelšana līdz kaulam ir atstāta pagātnes pīšļos.
Cik mokoši vārdu vērpumi, tik mokošas izvēles iespējas:
ne viens,
ne otrs,
ne trešais.
Ne tuvākais strupceļš, ne galējais, ne tas, kurā visas lietas, kā strupceļā piedzimušas, nemaz nedomā kustēt.
Quo vadis, tu maratonist, tu Prometej, Lucifer, vadoni, varoni, vagoni, vagoni, vagoni...
Pienāk tā reize, kad saproti, kamdēļ mūsu receptes skābē iekodēta nāve. Gala stacija. Sibīrija, kas atnāk kā sengaidīts miegs pēc šausmīga brauciena tumsā ar aizliegtas gaismas spraugām. Gala stacija miegs.
"Kas prāta cienīgāk"? Te nu tu iegūsti visu - gan cīņu, gan miegu; gan ceļu, gan galu. Un galastacija Sākums izslēdz vilciena sapni, Dzelteno Bultu, astoņu spieķu ratu un sapni par sapni, ka sapņo.
Bet līdz tam, līdz tam, līdz tam... līdz tam varbūt vēl kāda vasara. Vēl kāda ķermeņa uzvara, atslābstot saulē, vēl kāda atpūta strupceļa uzgaidāmajā telpā. Mēs dejosim Limbo un mums tas patiks, tik zemu, ka redz tikai debesis. Palīst zem spriestspējas latiņas.