O
Vairāk par dvēseli gribas vienīgi to, lai tās nebūtu. Vairāk par perfektu ilūziju gribas vienīgi pilnīgu patiesību. Vairāk par neko gribas vienīgi visu.
Cik aplami - gribas tikai to, kas jau ir, bet, ja to nevar dabūt, var arī tikai to, ko gribas. Tikmēr ilūzija (nekrietnā viltniece), lai netaptu notverta, atmaskota, iedveš cerību, ka patiesība ir notverama, tā pasargājot sevi no gūsta, no cilvēka pilnīgas piepildītības.
Un tu paliec pa vidu klusā cerībā, ka tu vienkārši nespēj izvēlēties.


Iekšējā pasaule darbojas uz patiesības, ārējā - uz ilūzijām. Lapsas, taureņi, zebras un ūdri, visi kā sazvērējušies, tikai pilnībā nevainībā, melo, cik spēka. Melo tiem, ar ko nav identificējušies tiktāl, lai ilūzijas un patiesība it nekā nebūtu sajaucamas.
Bet kurā brīdī mēs sākām ar sevi runāt ārējā valodā? Kad piedzima psiholoģija? Kad piedzima pašrefleksija? Tajā brīdī, tad radās cilvēks - pirmais, kurš iedomājās ieraudzīt sevī ienaidnieku, slikto. Un dzima "labais", dzima ilūzija, ilūzija par patiesību.
Vienīgā izeja - apklust, aizvērt acis, redzēt, bet neredzēt. Zināt, bet neatcerēties. Būt, bet nebūt.
Gudrība un muļķība ir viens un tas pats, ja abas noved līdz galam.