nenosmagt
Vai tikai nebūs jāatgriežas. Pat nepakļaujoties vispārējai pašizolācijas ideoloģijai, pats esmu izolējies līdz strupceļa (jauna vai veca?) dzīlēm.

Kad virs galvas uztaustīts klinšainais pasaules dibens, no kura izspraucoties, reiz nomauci čaulu un paliki kails pie tās ledainajām tumšāko ūdeņu krūtīm, nāc spazmainiem grūdieniem raustoties pamazām tuvāk pie neskaidras atklāsmes - visu šo ceļu tu nirsti pretējā virzienā, un glābšanas pludiņš, kā alkām tu steidzi šurp līdzi, ir bezcerīgs smilšu maiss. Pieturēties vairs nav kur. Atlaist, atlaisties, pret debesīm atsperties, pakārties elpai nepanesamā gaisā. Un viss? Nav, kam jautāt.


Turklāt
cilvēki ir dažādi. Katrs pa savam - jo savādāki, jo svešāki. Katrs savā ādā. Drošajā klintsakmens čaulā. Velti ir slīkstošā centieni ielauzties tajā no ārpuses. Piedodiet, griezīgā ūdens smarža plēšas caur deguna dobumu nu jau vai smadzenēs iekšā. *&^% '