Die's jau lāga nav jāmeklē, vismaz kārtīgam saimniekam (viņš, iespējams sēž rudzos, ja var ticēt sekojošai anekdōtei).

sētā ir, pieņemsim, pelēks un ģenerāli draņķīgs '75. gada rudens. man viens mīļš onka ar burvīgu vārdu Monvīds bija uzkalpojies par kāda liela uzņēmuma vai zinātniski-pētnieciskā institūta vadītāju (letiņiem statistiski bija maza šanse). vienu dienu šim jāorganizē kaut kāds formāls mītiņš ar cekistiem (PSKP Centrālkomitejas čiekuriem) un citiem zinātniskā kommūnisma triecienniekiem. vells sadīda Monvīdu ierosināt, ka varētu sarīkot izbraukuma sēdi pie dabas krūts, kritiski aplūkot zemes darbus dzīvajā, tā sakot, turklāt viņa paša dzimtajā lauku sētā, kur šobrīd saimnieko vien viņa sirmais tēvs.
Partija priekšlikumu vienprātīgi atbalsta. tiek pasūtīts busiņš, pirmais vakars aiziet uz urrā: vodka, spirķik, pirtiņa, sjigaretki & tā vairākas reizes, bet no rīta sanāk katastrofāla klizma…
brokasts ir ievilcies jau otrajā kafejā, turklāt daži no ciemiņiem ne pārāk slēpti šķīsteni šķaida ar konīti. daži atkal uz pohām vēl mutīgāki nekā iepr. vakarā un tik muld sapņaini frāžainu hujņu par Mičūrinu un Pelnrušķīti.
vienā brīdī vecajam saimniekam neiztur nervi, viņš paķer cepuri, nokliedzas: „Beidziet dirsties, jāsēj rudzi!” un aizcērt aiz sevis durvis.
marksisti-ļeņinieši šādu kalpa izlēcienu ņēma ļaunā, it īpaši, kad viņiem kāds tēlaini un stipri neprecīzi pārtulkoja, ko tas varētu nozīmēt. sasēdās busiņā un prom bija, Dieva neatrasši.