Putenī
Loki nenoslēdzas, vītņkāpnes paveras. Mēs skatāmies viens uz otru no pretējām vertikāles pusēm, augstāki/zemāki, nīsti/nicināti, vai ejam līdzās, vai bezkaislīgi zūdam viens otra skatam, sāņus tik brālīgi redzot to pašu no dažādiem stāviem.
Viss ir viena pretējība, Patiesība veras neziņā, Dievs slēpjas tepat aiz muguras, Mīlestība vemj asinis, pat Taisnais spīts pamanās apliekties riņķī un iestūķēt galvu savā Mēbiusa pakaļā. Smaržo rozes. Dur ērkšķi. Mirst lakstīgalas un šķiļas jaunas.
Pizģec, tādi nopietni ģīmji, bet grūstāmies taču tāpēc, lai foršāk. Cik jauki ir nogrūsties, maigi tā sakot, nahuj pa trepēm un kāpt atkal augšup! Ar ragaviņām.
Snieg un dzied putni.
Aizvijas pēdas.