jebkura saruna ir jēgpilna, pat dadaiska.

brīnišķīgi, tas ir aptuveni no sērijas: "bet kad tu vienreiz sāksi dīlot ar dusmīgumu? kristieši taču ir jēriņi un dusmoties ir grēks".
tas nekas, ka lepnība - vismaz normālās valodas pasaulē - drīzāk ir personiski iedomāties, ka esi krutāks par citiem un tad citiem ļečīt par savu krutumu, norādot, cik pārējie ir nekruti - un tā kā šāda veida komunikācija ir iespējama tikai personīguma formātā, tad man grūti ko tādu samanīt pie sevis, jo mani neinteresē personas, mani interesē tikai argumenti un taisnība.