nu paga, moš es kaut ko neesmu sapratusi pareizi, bet es līdztiesību redzu first and foremost kā pašnoteikšanās brīvību abiem dzimumiem. ļoti ilgu laiku mēs esam dzīvojuši pasaulē, kurā vīrieša dzīvība ir somewhat disposable - obligātais militārais dienests ir tikai vīriešiem, karo vīrieši, avārijas situācijās pirmie jāglābj bērni un sievietes utt utjp. daļēji gan jau to var norakstīt uz kaut kādiem reprodukcijas instinktiem (lai atražotos, pietiktu arī ar pāris vīriešiem un daudz sievietēm), un daļēji pieņēmumā, ka vīrieši ir fiziski stiprāki / izturīgāki. pat ja tāda tendence tiešām pastāv, arī tas sakņojas daudz dziļāk. sieviešu loma vēsturiski daudzviet bijusi dekoratīva, "mājas sajūtas" radītāja. objektifikācija ar visām no tā izrietošajām sekām - vēl ne tik sen, dažas desmitgades atpakaļ, arī tādā ķipa demokrātijas monstrā kā asv laulātais draugs varēja izvarot savu sievu bez tiesiskām konsekvencēm, jo laulību ietvaros negribēts sekss nekvalificējās kā izvarošana. pie šī es atgriezīšos vēl -

vienlīdzība nenozīmē 50/50 kvotu sistēmu darba vietās, man tas liekas tizli. bet man absolūti tizla liekas arī pilnīgi segregācija "vīriešu" un "sieviešu" darbos. un viss tas glass ceiling - tas ir a thing, tā nav "smalka terminoloģija", tieši šo aizspriedumu "noturīgāki emocionāli prasīgās vadības funkcijās" pēc. pat ja vidēji aritmētiski tiešām tādas tendences būtu novērojamas - nu un? ja ir kāda sieviete, ar ļoti labām prasmēm un degsmi, tad kaut ko neļaut viņai tikai tāpēc, ka ir sieviete - tas ir debīli. tas nenozīmē, ka tagad visām sievietēm jāraujas uz pozīcijām, kurās procentuāli pārsvarā dominē vīrieši, bet ja kāda tā vēlas, tad ir nenormāli debīli, ja viņai spieķus riteņos liks tikai fakts, ka viņa ir sieviete. tas pats ar vīriešiem - ja kāds vēlas būt dārziņa audzinātājs, tas nenozīmē, ka viņam ir pedofīliskas noslieces. tāpēc šīs genderiskās stigmas ir debīlas. es, piemēram, vēlos, lai profesionālās futbola komandas ir miksētas, bet man riebtos, ja tas nozīmētu, ka obligāti pusei jābūt sieviešu. man pietiktu ar domu, ka teorētiski tas vispār ir iespējams - ja kāda maza meitene vēlas spēlēt pasaules kausā un ir tiešām talantīga, tad viņa to varēs un tiks vērtēta tikai un vienīgi pēc saviem skilliem, nevis pēc dzimuma.

tagad, protams, sekos jautājums par to, kāpēc tad sievietes neraujas likt bruģi vai būt ogļraces, ķipa cherry picko benefitus no vīriešu dzīvēm līdztiesības aizsegā, izvairoties no ne tik foršajām blaknēm. un šis man liekas jau kaut kas daudz dziļāks un vairāk fucked up - lai cik liela feministe es arī varētu nebūt, es tāpat esmu sociāla būtne, kas vergo kolektīviem standartiem par lietām. es varētu uzkačāt nenormālu muskuļu masu un tiekties uz to, lai esmu tiešām stipra, kas pats par sevi man liktos brīnišķigi, bet es vēl kādureiz šajā dzīvē labprāt tomēr gribu attiecības un pišukus, un tur mans izskats tiks tiesāts tikpat bargi kā džeku gadījumos viņu statuss, un te tiešām kaut kāds nabaga Markss nav pie vainas. sievietes vērtību rietumu pastāvošajā kārtībā nosaka viņas izskats un piemīlīgums (cik viņa ir agreeable). tāpēc arī visi ntie mēmi par nedabūjušajām feministēm, par to, cik sadramatizēti tiek uztverta sieviešu agresija kā kaut kas neadekvāts. džeku agresija - fine, tāda ir viņu "daba". karoče, to visu es saku ar domu, ka moš arī sievietēm nebūtu iebildumu kādai pastibīt ogles un palikt bruģi, bet sieviešu fiziskais spēks (pretēji vīrieša) nekas nav ticis godināts kā tikums, un likumsakarīgi - nekad nav arī bijis mērķis uz ko tiekties.

labi, man vietām jau paliek par grūtu, jo tik daudz virzienu, kuros domas slīd un grūti to noturēt vienā koherentā plūdumā, bet karoče līdztiesība kā pašnoteikšanās (arī sieviešu) - tāda vēl nekad rietumos nav bijusi. un šis vēl ir ļoti, ļoti tālu līdz "postoši nelīdzsvarotam matriarhātam".