Man šķiet, par nacionālismu parasti priecājas priviliģēti dominējošās kultūras pārstāvji. (Kā es kādreiz lv).

Kad esi sabijis sētas otrā pusē, it īpaši, ja neesi bijis tādā stāvoklī visu mūžu (piemēram, kā manā gadījumā, kad no dominējošās baltās latviešu kultūras pārstāves Latvijā, es esmu kļuvusi par 'austrumeiropieti, polieti' Anglijā) un līdz ar to vari novērtēt atšķirību, jo esošais nav bijis 'tā vienmēr ir', multi-kulturālisms kļūst par vienīgo pieņemamo ideoloģiju,

jo vienlaikus tas a) stiprina savas kultūras/valodas/identitātes nozīmību ('es nekad neesmu jutusies vairāk latviete, kā svešumā' vai vairāk domājusi, ko nozīmē būt latvietim kā vazājoties pa dažādām valstīm
b) palīdz nekļūt par arogantu nāpsli, kas uzskata, ka ir labāks par citiem, jo nejauši piedzimis kkādā noteiktā vietā/kultūrā/valodā.

Par pārējo - paldies, būs jāpalasa viņa grāmata, un paldies par šādu tekstu publicēšanu, jo lasīt kko pilnīgi pretēju savām domām vienmēr ir veselīgi, lai nesastingtu.