šokē šī vienīgā reize. diemžēl bez labojumiem; par laimi – bez atgriešanās.
bet bieži jādzīvo divreiz – pirms un pēc, līdz mijas un savijas laiki kā no mīņāšanās – paklājs un samīti mati. pagātnes neturpinās, netīras iztērējas, pinas un atvasinās. apgriešanās kā savulaik solītais sapiņķerējas prototipiskās pīnēs, pavedieniskās zīmēs, ik soli augšupvedošās vienvirziena kāpnēs, pa kurām neviens nenāk pretī. zināms, cik bieži kāds paliek karājamies gaisā - tur augšā, gaismā, kur piemeklē žilbinošā atcerēšanās, visu ceļu kopsavilkums - izdilušo pakāpienu lēzeni pēkšņās durvis uz zemi. tikām, tur lejā visi sasniegumi ir tikai laikapstākļi, nokrišņi, zemi barojoši, kaitinoši pilieni debespus-pavērstā sejā. Paskat, kā gāž!
Kā pret sauli aizmiegtas acis sarkana piesūcas aizmirstība.
Nekur jau nepaliksi. Paskat, kā tvaiko!