GNazi diaries: gaidot sajūtas, sagaidīju jūtas
Kurā brīdī jūtas kļuva par "sajūtām" un gaidīšana par "sagaidīšanu"? Varbūt par maz pisušies ar vārdiem un sapisušies? Jutušies tik daudz, ka to likuši sajušanas vietā. Gaidījuši tik ilgi, ka visu, uz ko var cerēt, ar to sevī vienmēr jau sagaidījuši? Melna pasaule, dārgie, kurā debess un zeme, gaisma un ķermeņi kļuvuši neizšķirami. Bet varbūt es šajā [sa]ziņā iepalieku un neko ne[sa]protu.

Vai tikai tas nebija ap to laiku, kad drošs nevis palika drošs, bet gan kļuva tik nedrošs?