Olimpiāde
Miesa kā vecas klintis, sen neredzētas, atsauc pie aizmirstas pastāvības. Nekur nepalikusī klātbūtne iemieso visa dzīvības laika gudrību. Trauslo audu ievainojamībā mirstošās mūžību virknes nesavieno kā mati un pirkstu galiņi, spilventiņi pret celi, ribām vai seju, kopš pirmā pieskāriena, kas atklāja sevi, zināmu, paliekošu, kā sērkociņi asins karstumā švirkstēdamas svilst bezgalības, raustītā mūža pulsā uzzibsnot sīkās saredzamībās ādas krāsā sārti sadegošo nesadalāmā sienu ēku, templi, domu, katedrāli, vissavienības altāri ar piecstaru zvaigzni cilvēka vietā. Ķermenim sadaloties un panesot apsēstību pašpamestības miegā, melni nodedzis, saulē tumši atspīdošs gruzdošām rokām atgrūž velēnu nejūtīgs akmens slānis. Apsūbējis patinas riņķī, savelkas čūskas apveidu loks, zvaigžņu siksnas viduklim piekļāvies vidusmērs, slīdošs, pašapspīdoši mirdzošs un ciešs, spiedoši šaurs un griezīgs: klintāja krakšķošo kustību plaisās krītoši kalnu zvēri, tūristi, entuziasti un visādi citādi dzīvie elementi vienīgie tevi var just. Mazas nosišanās pārskrien kā tirpas pār ceļu galiem, no lāpstiņām līdz krustiem, automātiskā signāla simbolizētā ritā - nakts ir cauri. Pāri paliek tikai debess jums. Man kalns pašam par sevi, lietū svīstošam ozona slānim caurdurošs zibens sper telegrammas kā acumirkļu rokasspiedienus no nepaceļamās zemes cietā diska hermētiski dzelžainās loģikas mākoņa zibsnošo protokolu kolaidera apskāvienos, žilbinošos smaidos, kas paliek starp mums uz sekundes sīkāko daļu un atstāj gaismas spilgtuma tumsā, novelkot kailas bezpalīdzības skrandas nopūtu tukšumam pretī ar vārdiem: neko, Zev!