proti, labākais ir tas, kurš spēj pacelties pāri pūlim, pūļa viedoklim un šķitumam. labāko uzdevums ir iedvesmot pūli būt labākiem, ir jābūt iestrādātam principam, kas dēmam visu laiku liek transcendēt sevi, kāpt sevi pāri, tas arī sastāda autentisku politisko rīcību. ir atšķirība starp viedokli un zināšanām. politika drīkst balstīties tikai uz zināšanām (nevis uzskatu, šķitumu vai viedokli), taču ne obligāti faktoloģiskā nozīmē, jo tikums arī ir zināšana, turklāt būtiskā zināšana. viens no pirmajiem soļiem ir patreizējā abstraktā un pašaizmirstībā iestigušā dēma atcelšana, sabiedrība (gesellschaft) ir jāatceļ, atgriežot vietu kopienām (gemeinschaft), sakarīgām, veselīgām, normālām, lokālām, konkrētai vietai, laikam, praksei piesaistītām kopā būšanas formām, tas arī būs pirmais dēma izejas punkts, no kura arī vajadzētu rasties labākajiem. vispār nav nekā dabiskāka par labākajiem, jo rīcībspējīgs jau ir indivīds, nevis pūlis. indivīdi sanāk kopā un vēlas būt kopā kopbā, kopienā, lai kopīgi lemtu un spriestu par interesējošām lietām un problēmām. šādu kopību ietvaros rodas arī dabiska vajadzība pēc labākajiem, lielo jautājumu un krustceļu punktos viņi pašimizvirzās un parādās ar savām zināšanām.

"viedoklis" un "uzskats", "es tā uzskatu" ir morālā relatīvisma valstība, no kuras barojas pūlis, savā letarģijā tekot pretim implozijai.