Šajā gadījumā, domājams, atbilstošāks būtu vārds "aprūpēt", kurpretī vārdu "valdīt" piepilda iznīcinošā un apspiedošā nozīme, kādu to pazīstam valstismā. Lai kaut ko vai kādu aprūpētu, jāsaprot, kāds tas ir, kas tam nāk par labu, kas tam ļauj augt un pilveidoties, ko tas ēd un ko, attiecīgi, izvada. Kā gan cilvēks var aprūpēt otru tādu pašu, ja nav spējīgs aprūpēt pats sevi - nesaprot par sevi daudz vairāk par to, ko viņam liek darīt iekšējie un ārējie spēki.
Tāpat ar audzināšanu - audzināt bērnus ir ļoti svarīgi, bet to nevar paveikt cilvēks, kurš pats nav audzināts un neaudzina sevi.
Tāpat attiecībās ar pārējo dzīvo pasauli - cilvēce, koncentrējoties uz citu izmantošanu savu iegribu apmierināšanai, kļūst par parazītu un iznīcina pasauli ap sevi, cenšoties no tās izžmiegt maksimālo tūlītējo labumu. No cilvēka pārējai dzīvībai nav gandrīz nekāda labuma (kaut varētu būt gluži otrādi).
Bet, ja ar "valdīšanu" saprotam spēju iznīcināt - vai draudēt ar iznīcināšanu - tad cilvēks ir vienkārši brīnišķīgs valdnieks, un mums tikai jāturpina uzņemtais kurss pretī konstantai lepnas vardarbības klātbūtnei informācijas telpā, un pēc iespējas jāvairo riski un bezpalīdzība, atņemot cilvēkam visas funkcijas, kas nekalpo tieši nodokļu maksāšanai.