Par sarkasmu un ironiju mēdzu iedomāties. Reizēm tas šķiet kā noteiktām auditorijām sadzirdams žanrs. Ar tādu naivi tīru toni, šķiet, daudzi izslēdzas momentā. Galu galā, kaite ir iekšējs konflikts, un sarkasms/ironija to akcentē. Tīrs tonis sadzirdams ar tādu atvērtību, kas drīzāk raksturīga tiem, kas vai nu ir pilnīgi izmisuši, vai kuriem tāds vēstījums neko sevišķi jaunu nepateiks. Vispār, cauri nomācošajam kultūrtroksnim izlauzties ir grūti. Un arī kļūt pavisam elitāram vai vulgāram galu galā, šķiet, ir pārāk tālu no līdzsvara punkta, kur kāds varētu pārsvērties. Ir puspieci naktī, slinkoju uz oriģinalitāti - varbūt laižu garām citā noskaņojumā pieejamu skaidrāku atbildi uz šo visnotaļ nozīmīgo problēmu, bet, visticamāk, mums vēl ir visas iespējas par to paprātuļot.