ma trixter
Mūs kā mazus bērnus apbur ar Salatēva mantiņām, nobiedē ar Bubuļiem, dresē ar saulainās nākotnes solījumiem. Un tā nav pirmā bērnu paaudze. Tik ārprātīgs stāvoklis kļuvis par vispārpieņemto lietu stāvokli, par identitāti. Salatētis ir īsts, Bubulis ir īsts, Viss Būs Labi. Tikmēr bērnudārza vadība tiekas ar jocīgiem onkuļiem, vazā busiņus ar necaurredzamiem stikliem, bet pa laikam nozūd kāds bērns. Un tāpat mēs klausām katram pedo-ringa līdera vārdam, un, pat ja savā starpā par kaut ko paķiķinām, pie stingrāka vārda atceramies, ka vispār jau gudrākajiem priekšroka, un viņš tur tomēr godīgi iecelts - kad izaugsim lieli, arī varēsim būt bērnudārzu audzinātāji (kur vēl cēlāku amatu!), "kad izaugsi liels, sapratīsi", un tas nozīmē, ka mums jau tagad jāklausa tam, ko saka šis cilvēks. Okej. Nav jau tā, ka viņš tur būtu viens - tur ir vesels pulciņš, un tas jau nozīmē, ka viss ir godīgi. Lūk. Viens no viņiem, starp citu, teica: "Democracy is the worst form of government, except for all those other forms that have been tried from time to time", kas latviski nozīmējot, ka "nekas labāks par to neesot izgudrots". Nekas labāks nav izgudrots! Lūk. Ar to arī jautājums beidzas.
Vot, nu, nav ko te "gudri dirst", vai ne, vai nu Kaut Kas Jādara, vai jāpaurbina caurumi. Zinkā, pašam reizēm kauns vecā akmens drauga, Vīnstouna Baznīckalniņa kunga priekšā. Es pat gribētu stiprināt viņa vārdus, apsiet vissarkanbaltsarkanāko kaklautu un taurēt: "Neko labāku izgudrot nemaz nav iespējams!"