Nojaušu, ka nav veselīga šī tendence izlikt istabā lietas vienmēr apskatāmā stāvoklī. Pagātne, kas citādi būs zudusi. Stāsts būs pārtrūcis. Un to savieno lietas - simtiem lietu. Un viņas visas runā. Reizē. Darbdienas sabiedriskais transports. Visi kratāmies kopā šajā lietu vagonā, izklājušies pa plauktiem, kurš - tamburā, pie loga, tumsā, čupā, blakus. Pāri, iekšā, kopā, glīti, random, parocīgi. Svētā ģeometrija uz aizsaluša vilciena loga. Nākamā: galapunkts! Un vagons kratās, rīb gruzaviku riepas un šķind tā kā vergu vedamā kuzovā dūšīgi sakārtas ķēdes. Mēs izkāpsim. Kaut kā mēs izkāpsim, kaut pieturas tā arī nebūs.