Kur palikusi brīvība? #3
Neviens nav pelnījis cieņu par seksu un dzemdībām 9 mēnešus vēlāk. Ja tavi vecāki neprata sagatavot tevi dzīvei, kurai nav bijuši gatavi paši, tad "cieņa" pret tiem - kas parasti patiesībā ir kauns un bailes - ir ne vien lieka, bet pat netikums (noziegums pret patiesību un sevi).

Tā kā cilvēku saskaņa ir pakļauta realitātei un tās likumiem (tiem, kas ir īsti, nevis tikai rakstīti), tad, uzstādot saskaņu augstāk par likumsakarībām, neizbēgami tiek izsaukts posts (cēloņiem ir sekas, kļūdas rada sarežģījumus). Savukārt, ja patiesība/realitāte prātā tiek nostādīta pareizajā - pirmajā - vietā, tad nereti nākas atzīt ļaunumu, kuru paši uzturam, un apturēt to, atsakoties no kaut kā, iespējams, ļoti pierasta.

Ir pagājuši tie laiki, kad cilvēkveidīgie uz Zemes bija pieņemami viesi. Liela to daļa dzīvo aklā māņticībā (parasti, paļaujoties uz kultūru jeb tradīciju), nesaprotot, kā darbojas procesi, kuros tie ir iesaistīti - sevišķi jau tie svarīgākie, tie, kuri atraisa uztveri, domāšanu un saskaņu. Vairums cilvēku ir vergi jau vairākās paaudzēs un turpina mācīt verdzību saviem bērniem. Reti kurš bērns uzaug labvēlīgā ģimenē. Reti kurš bērns pieaug. Lielākā daļa cilvēku ir bērni - cilvēki bez patstāvīga, saskanīga un godīga skatījuma uz dzīvi. Tie ir cilvēki, kuri savas audzināšanas dēļ nereti pat neapzinās, ka arī cilvēka dzīvē darbojas kādi dabas likumi, ka nepieciešama tikumība jeb apzināta sevis vadība. Un šādi bezgoži taisa nākamo paaudzi, izdarot "lāča pakalpojumu" visai planētai.

Vecāki, kuri neaudzina savus bērnus, ir noziedznieki. Un pirmais to upuris ir pats bērns. Līdz ar to lielākā daļa vecāku ir pelnījusi nevis cieņu, bet gan tikai savu bērnu necieņu, un viss, ko tādi vecāki var lūgt, ir piedošana un žēlastība.

Karma ir kuce. Svarīgām kļūdām ir svarīgas sekas. Un reizēm atzīt patiesību nozīmē atzīt, ka visa tava dzīve ir noziegumā radīta verdzība. Tālākais jau ir tava godaprāta jautājums.