viens no bērnības /t.i. vidējie astoņdesmitie/ sapņiem ko atceros, ir tāds, ka mūsu brutuļmājas pagalmā nosēdās topuļevs spēļmantiņas lielumā, aiz sevis pāri visam pagalmam velkot tievu, garu, baltu strīpu.
bet, ja pavisam godīgi, po čestnomu - nu, jejbogu, es nekādas pārmaiņas debesīs neredzu.
(Lasīt komentārus)
Nopūsties: