Kur palikusi brīvība?
Nezināšana no atbildības neatbrīvo tikai citus, tos, kuri nav sekmīgi pamācījuši un devuši iespēju saprast un, līdz ar to, sniegt atbildi jeb uzņemties atbildību par to, kas citiem varētu izrādīties svarīgs.
Sods ir rituāls, ar kura palīdzību savā apziņā nostiprināt likumu (dabisku likumsakarību) un kurš ir absurds, ja tiek īstenots pret sodāmā gribu.
Zināšanas (sapratne) ir spēks (prasme rīkoties ar spēkiem), kas katram ir vēlams un pievilcīgs. No tā iegūst gan pats zinātājs, gan apkārtējie, kuri gūst labumu no zinātāja (sapratēja) spēka (un tam līdzejošās atbildības).
Līdz ar to, katra sabiedrības locekļa dabiskais pienākums ir pamācīt citus. Pretēja nostāja ir kaitniecīga gan pret citiem, gan pret sevi (tā laupa spēku/sapratni/atbildību). Tāpēc kaitniecīga ir sabiedriskā iekārta, kuras locekļi nesaprot, ko vēlas no citiem, nespēj tos pamācīt un tā vietā varmācīgi soda cilvēkus, laupot tiem vēlmi sadarboties ar šādiem varmākām un vēlmi saprast pasauli un uzņemties par to atbildību. Tādēļ sabiedrība, kura cilvēka vietā savā pasaules skatījumā noliek dievu - sodītāju ("valsti"), nolemj sevi lielākajai iespējamajai nesapratnei un bezatbildībai, kā arī - varmācībai un nepatstāvībai. Tāda sabiedrība ne vien nevar būt brīva, bet tai pat jākļūst atkarīgai no kāda vai kādiem, kuri spēj uzņemties atbildību par visu sabiedrību, taču nespēj (dabiski nedrīkst) tos redzēt kā cilvēkus ar izaugsmes iespējām. Cilvēkiem šādā "varas" pozīcijā ir pienākums izturēties pret sabiedrību kā pret lopiem, jo pamācīt tos nav iespējams (tie atteikušies no cilvēcības un atbildības), līdz ar ko arī "varas" pārstāvji sabiedrības priekšā uzņemas tādu atbildību, kāda pienākas, izrīkojoties ar nesaprātīgiem lopiem. Tā rodas politika - lopsaimnieku savstarpējās attiecības un atbildība, kuras mērķis kā katrā saimniecībā ir gūt labumu no sava īpašuma un nosargāt to no bezatbildīgajiem.