reparāre
I guess, pastāv divu veidu stulbums: nespēja redzēt un nespēja redzēt, ka otrs nespēj redzēt. Moška, ja skolā mūs būtu sūtījuši pa vienam, nevis pa 30, ja audzināšana būtu bijusi iespēja attīstīties, nevis konformēties, tad pašsaprotami varbūt būtu gan tas, ka es kaut ko vēl nezinu (un tas ir okej, jo es gribu zināt) un ka otrs nezina (un tas ir okej, jo nav jau nekāda "vērtējuma" - realitāte pati izsijās graudus no pelavām). Tā, lūk, jāaudzina sevi no pilnīgas nulles - to zombiju sevī un citos varbūt labāk vnk ignorēt. Vienīgie, kuriem pienākas visa pasaules necieņa, ir psihopāti un varbūt reizumis tie, kuri par tādiem cenšas kļūt (bet tādu diemžēl ir nāvīgi daudz, jo ironiskā kārtā tāda pseido-individualitāte tiek masveidā kultivēta).