par spokiem
"Tauta" jau pašā pamatā ir stulba - nevis tāpēc, ka stulbi būtu indivīdi, bet gan tāpēc, ka tie, kuri identificējas ar ideju "tauta", noliedz vienīgo dzīvības/gudrības/vērtības/labuma pamatu - individuālo spēju un implicīto racionālas būtnes pienākumu uzņemties atbildību par savu sapratni, spriedumiem un rīcību. Ja kaut kas dzīvē ir labs vai vērtīgs, tad tikai tiem, kuri spēj baudīt vai ciest. "Tauta" nevar ciest. "Tauta" nevar baudīt. Tāpat kā "Dievs". Tāpat kā "valsts".
"Tauta" ir "spoks" - prāta parazīts, gluži kā visi citi spoki jeb antropomorfizētas, iztēlē ar dzīvību apveltītas idejas. Šie "spoki" "iemiesojas" cilvēkos, viņu patieso, godīgo, reālo skatījumu un sapratni aizvietojot ar kāda/-u cita/-u radīto mitoloģiju. Tieši ticība svešiem mītiem laupa brīvību (dabiskās "tiesības") un tieši šādu "spoku" vārdā tiek īstenoti visi iespējamie noziegumi, kuriem leģitimitāti piešķir tikai cilvēku ticība mītam. Tā nu daudzi jo daudzi cilvēki - arī tepat cibā un manas cibas komentāru slejās - atsakās no spējas apšaubīt mītus. Tādi cilvēki dzīvo citu uzbūvētos prāta būrīšos, kuri šķietami rada drošības ilūziju ("sapratni") un izskaidro būtiskākos esības aspektus kādam "dievišķam" grupējumam izdevīgā formā; atlikušajā informācijas telpā, protams, ieteicama gan pilnīga bezrūpība (jo pamatvajadzības mīts jau ir nomierinājis), gan ekstrēma "skepse" un "kristiska" attieksme (lai visu savu pasaules sapratni sekmīgi pielāgotu lielajam pamatlietu mītam).
Problēma nav konkrētos mītos - problēma ir pašā formā, pašā shēmā: indivīdi, kuri identificējas ar šiem mitoloģijas tēliem - "tautu", "valsti", "sabiedrību", pat "firmu" vai citu kolektīvu "dvēseli" -, neizbēgami atsakās no identitātes, kura ir klajā pretrunā ar šādu, iracionālu attieksmi, no savas cilvēcības, brīvības, patības, spriestspējas - no savas paša "dvēseles" jeb autonomās iekšējās dzīves. Un tad nu staigā apkārt grēdas mitoloģiski integrēto (pašapzīmētā "tauta"/"sabiedrība") un mitoloģijas integrētāju ("domātāju", kuru uzdevums ir apvaldīt brīvību un neatkarīgu kustību, kura varētu apdraudēt tik gļēviem bezprincipu lupatām (paši gan viņi sev atrod cēlākus apzīmējumus, aizņemoties, piemēram, "filozofa" vai pat "filosofa" apzīmējumu) nepieciešamo varas struktūras pamatu - šie anēmiski bezjēdzīgie prāta zīdaiņi nevar iedomāties dzīvi bez Lielās Krūts, no kuras plūst gan stipdendijas, gan akadēmiskās "sabiedrības" drošības siltums). Tā nu domātspējīgie vergi pārmāca pārējos, kamēr kaut kur "mākoņos", "tur augšā" sēž dūmu pūtēji un sacer pasaciņas tiem, kuri kā ar adatu izdūruši savas acis, lai uzkārtos uz diedziņa, kurš "satur mūs visus kopā". Nav cilvēku pazemojošāka skatījuma. Tā ir cilvēka prātam pretdabiska attieksme - tā apzīmējama kā pilnīgi ļauna, jo darbojas pret cilvēka vērtībām, tās vietā ieliekot jebkādas citas vērtības. Šie miroņu kārtas bezmugurkaulnieki - proto-indivīdi, post-cilvēki stāvēs un kritīs par jebko, kas ietērpts pietiekami nesavtīgā vēstījumā: jebkas, kas ir "labi visiem" (vēl viens spoks), ir labi man - bet ne otrādi.
Tiem, kas identificējas ar šādiem mītiem, "spokiem", cilvēks nav un nevar būt vērtība - ja vien tas nav kāds mitoloģiski/ideoloģiski konstruēts cilvēks, kāda universāli tolerējamā bārdainā sieviete, kura iemieso "kolektīvo" nespēju saprast sevi un pasauli. Kāpēc "kolektīvo"? Tāpēc, ka individuāli visiem viss būtu skaidrs, ja vien tiktu atmesta paverdzināšanas sistēma, kurai nav nepieciešami ne cietumi, ne pātagas (varbūt tikai nedaudz) - cilvēki ir vergi, tiklīdz identificējas ar kaut ko cietu nekā ar sevi - ar "tautu", ar "sabiedrību", ar "valsti", ar "reliģiju", ar "ideoloģiju" un citām just nespējīgām, patiesi neeksistējošām "būtnēm".
Tu esi tu. Un neviens cits nevar būt tu. Neviens cits nevar domāt vai rīkoties tavā vietā. Neviens nevar tavā vietā izlemt, ko tev darīt - nevienam no "spokiem" nav ne savas "dabas", ne "esības", ne "tiesību" ne pat jebkādu spēju, kuras šīs idejas padarītu reālākas par indivīdu, par tevi, par mani. Ja tevi kāds mēģina izrīkot (vai tas sauktu sevi par "policiju", par "valsts ieņēmumu dienestu", par "saeimu" vai kādu citu "dievu"), tev nav ne mazākā pienākuma tam pakļauties - bet cilvēki pakļaujas, jo identificējas ar šiem mītiem, kurus drīkst darbināt tikai iesvētītie. Visi cilvēki ir cilvēki. Bet idejas ir tikai idejas. Un cilvēks, kurš par cilvēku augstāk vērtē "varu" jeb "spokus", jeb "dievus", nav uzskatāms par cilvēku. Tas ir kā zīdainis, kuram ir potenciāls kļūt par cilvēku, bet tas nav spējīgs spriest patstāvīgi un kalpo pēc iespējas lielākam ļaunumam - pēc iespējas pārliecinošākai mitoloģijai, pēc iespējas parazītiskākiem "spokiem", jo cilvēks, kurš nezina, ko vēlas, alkst iegūt visu, bet tāda mērķa attaisnošanai - visas pasaules pakļaušanai - nepieciešami meli un viltus. Un tādi ir šie "spoki", tostarp "tauta", tostarp "valsts", tostarp "policija", "Eiropas Savienība" utt.