Valsts
Kad sliņķi saņēmās, viņi kļuva par zagļiem.
Kad zagļi dabūja ieročus, viņi kļuva par bandītiem.
Kad bandīti tika pie skaļruņiem, viņi kļuva par politiķiem.
Kad politiķi visus bija iemidzinājuši, viņi dibināja valsti.
Un valsts zaga un slepkavoja, un meloja dienu un nakti. Zagļi algoja iemigušos, bet paši saldi atpūtās savu kalpu celtajās un uzturētajās pilīs. Un, jo vairāk kalpu viņiem bija, jo mazāk politiķiem bija jāzog pašiem un jo bagātāki viņi kļuva. Viņu kalpi zaga paši savai algai un pieņēma darbiniekus sev, līdz puse zemes iedzīvotāju nodarbojās ar zagšanu, un katrs polotiķiem līdzēja kā varēja - cits vāca nodokļus, cits tos skaitīja, cits meloja televīzijā, cits - skolā, cits ķēra neatkarīgos zagļus, cits tos sodīja, cits gāja lūkot laupījumu, cits to nacionalizēja. Un visi viņi dzīvoja bez trūkuma, un visu pie vēlēšanās varēja nozagt. Bet tie, kurus apzaga, ij nemanīja - tikai strādāja un strādāja, lai pabarotu sliņķu galmu, neredzot savam mūžam citas jēgas - tādiem niekiem vairs neatlika laika. Bet sliņķi dzēra šampanieti marmora villās, nestrādāja un pavadīja savas dienas līksmi un laimīgi, drāžot bērnus, dzīvniekus un citam citu. Bet pār visu galvām, skanot galvenajai miega dziesmai, plīvoja krāsaina lupata.