"noticis" ja nu vienīgi tik, cik "sakrājies" jeb apnicis nejēdzīgais. kultivēta neviennozīmība pasaulē, kuras stiprākais princips ir kārtība, ir kā vēzis, kas plosa visu, kas varētu būt labs un auglīgs. nedzīvojam tik stabilā harmonijā, ka varētu atļauties atkrist apakaļ, paķert karoti no mākoņa un zvetēt iekšā no tauku bļodas. tas paškaitējums tik plaši reklamēts ar kādu neuzrādāmas "mīlestības" marku, ka visu, kas dārgs, sen aprijusi vērtību inflācija. nu nav tam "tolerances" kuponam nekāda mīlestības seguma - tikai ilūzija. slimība ir slimība, un tā jāizskauž. labais ir labais - un tas jākopj. tiklīdz no tādas spējīgas, realitātei piesietas spriestspējas atsakās kāda sagudrota jūtu un ideju komunisma vārdā, tā zūd gan patība, gan spēja veicināt citu patību, vairojot reālas, stipras būtnes un reālas, stipras to attiecības.
varbūt man vienkārši tā ticība tiesībām uz konfliktu iedragāta krietni stiprāk nekā kādiem citiem, līdz ar ko tā vainas sajūta krājas - reizē nedrīkst iestāties pret to, kas kaitīgs, un reizē zinu, ka tas ir kaitīgi. šāda pretruna ir reāla laža - neviens negribētu dzīvot mājā, kur krāns nekad nav vaļā vai ciet - spiediena nav, bet pil; kur durvis nav vaļā vai ciet- pūš, bet iziet nevar; gaisma ne spīd, ne nespīd - palasīt nevar, bet skaitītājs griežas. kāpēc gan novest sevi līdz tādam boļševisma ziedam? kādēļ upurēt sevi sliktākas pasaules vārdā?