skumja ož pēc kapapuķes, kas plūkta dzīvai, jaunai Lenōrei, bet nu kopā ar smagām lietus lāsēm dauza smilšu seģenīti.
kāsak, Mijas tās cerības, kas nāk, kas iet - ka tik neiesprūž aizvēsturē, kur enkura vietā planēta pati. citāž pats var iesakņot kā tāds fotofiksēts sintētiskais momentfoto.
mans iekšējais dārzkopis savādā kārtā man kā viendien pamodās, tā, davai, visu dārzu pārrušināt - laiku neprotu mērīt, bet kopš sirmais debesu briedis ap mēnesi apskrējis, būs iekopts mazāk par g, vai pat pusi. taisni ka, vot, atenkuroties no tā kapa soliņa, lai, kas tajā sūbīgajā akmenī cirsts, un tad nu gribas arī tos kapusvētkus atzīmēt saturīgāk, lai piedevām neattaptos brāļu kapos ar gļēvuma dziru, jo citādi no Lenorienes melni mati nelaiž vaļā, ij siltuma nedod.

Hasta ce'rība siempre!