Tas gan. Bet nevienam nav izdevīgi sniegt cita veida samaitāšanu, kas ir pašsaprotams. Bet tomēr. Padomājam par alternatīvu - ja nu mums tiešām iegalvotu, ka katrs esam unikāls, pieietu mums ar atklātību un sirsnīgumu, un īpašu jūtīgumu, iegalvotu, ka katra ceļš ir ejams ar paša izvēlēm, un tā tālāk un joprojām. Ja nu mums mācītu mācīties, interesēties, mācītu to, ka zināšanas ir tas, kas nosaka mūs, nevis statusi vai automobīļi. Man dažreiz šķiet, ka tas viss truli (kā ieskrienot sienā) atdurtos pie ģenētikas. Un pat varbūt eigēnikas. Kā gan citādi var izskaidrot "intelekta neizdaiļotus purnus"? Vai tiešām fizionomija *var* mainīties, mainoties dzīves apstākļiem? Un mainīties nevis lineārā manierē (predeterminēti), bet gan tiešām, balstoties uz apstākļiem?