A ko darīt, kad "labāka vieta" tik un tā būs pilnīga sūdu bedre? I mean - bezdarbs, ekonomiskais pagriumus, pie kāda mēs vnk ikdienišķi, psiholoģiski neesam pieraduši. Tas, ko sauc par "šoku". T.i., kad cilvēkiem vnk "nebūs kur likties", un viņi dzīvos tajās spoku pilsētās.
Proms, fantazēju, "jo nākotni mums paredzēt nav lemts, nav lemts" - vienmēr var izgudroties kaut kas jauns. Bet, nu, happily ever after pašlaik, imho, sevišķi nespīd.