THE END IS NIGH
Pasaules parāda pulkstenis. Ja kas, esam 2x dziļākā d!irsā nekā, piemēram, 2006. gadā. Un katrās attiecībās ir kvalitatīva rakstura sliekšņi, t.i., pasaule nedarbojas kvantitatīvi lineāri. 2x lielāks parāds var nozīmēt daudz vairāk nekā 2x lielāku brīkšķi, kad lūzīs vadzis. Tā nu, iespējams, pēc pusgada - gada, atskatoties uz šo ierakstu būs kā saldās atimiņas par Kalvīti, kurš teliķī skaidri un gaiši teica: bija 7 treknie gadi, bet tagad sāksies liesie. Ne jau Kalvītim, protams, bet vairumam cilvēku - gan. Joprojām neesam aizmirsuši pasauli raksturojošo atslēgas vārdu "krīze". Krīze ir štrunts. Drīz vien uz ekonomisko ikdienu no psiholoģijas pārvāksies vārds "depresija" (un "Lielā Depresija" liks šo saukt par Absolūto Depresiju vai kkādu Galējo Pizģecu (ja neskaita to, ka cilvēkiem melos un melos par to, cik drīz un cik spoži mēs izrāpsimies no bedres, līdz cilvēki būs ieaijāti pilnīgā bezpalīdzībā, un kas sekos tam, pat grūti un nepatīkami minēt)), bet veco labo "depresiju" ikdienas psiholoģijā, ļoti iespējams, nomainīs pagaidām vēl tik poētiski romantiskais vārdiņš "pašnāvība". Bet, nu, vēstures gaita šādās situācijās paredz karu. Varbūt varēs iet "pelnīt naudu", šaujot vēl kaut kādus arābus vai slīpacainos, un to lodi galvā varēs saņemt par pretinieka līdzekļiem.

Enīvei, tu, vidējais latvijieti, esi parādā bišku pāri 4 tūkstošiem eiro. Un, guess what? Tas ir vairāk nekā jebkad agrāk. Toties pasaules kopīgais parāds ir aptuveni 40 triljoni eiro (attiecīgi - kkas ap 5715 € uz cilvēku - kas līdzinās vidējai gada algai, neaizmirstot, ka vairums nepelna pat tik). Un mēs dzīvojam ilūzijās, ka tā visa "nauda" reāli pastāv. Bet drīziņām visu to kāpostu no maciņiem nāksies ņemt ārā un izmest tajā renstelē, no kuras visa tā toksisko garaiņu vīzija par laimīgo pārticību cēlusies. Bet labā ziņa ir tā, ka pašreizējais globālās verdzības modelis cietīs, un, cerams, mēs, treknie sūdi, pārstāsim sēdēt uz kakla tiem, kuri reāli kaut ko ražo, un daudziem jo daudziem būs milzīgs pārsteigums, ka parādi jāatdod, ka dzīve nav par velti, un ka dzīvē galvenais nav izklaide un brīvā laika piestūķēšana ar aizmiršanos. Man jau šķiet, ka tāda pārmaiņa ir uz labu. Bet, nu, asinis šķīdīs. Šī impērija vēlreiz ieskatīsies acīs savai nāvei - un, kas zina, varbūt tā haļava, uz kuras mēs izbraucām, atklājot jauno pasauli vai industrializēto pasauli, vai pasaules karu, šoreiz nenostrādās. Un tad nu visa šitā civilizācijas spozme pagaisīs kā tas noticis desmitiem reižu visā pasaulē. The end is nigh. Un tas ir tikai taisnīgi - un skaisti.