mī un žē, aktieris ir miris!
O.D. nāvē aizgājušās slavenības var gandrīz apskaust par diezgan unikālu sekmīgas provokācijas formu: jā, jūs mīlējāt mani, jo savās tukšajās dzīvēs uzskatījāt mani par dievu; bet, ziniet ko? Es biju narkomāns. Es šņaucu no atejas podiem kopā ar pamazām bezvērtībā gaistošām maukām. Es dienā necēlos no gultas, nezinot, kur tā atrodas un uz ko es lamājos, apsities, sapisies, drausmīgs un nelietojams. Un, ziniet ko? Tas biju es. Tāpēc, ja jūs joprojām gribat mani pielūgt, tad vispirms izplēsiet no savas apsūnojušās galvas visus sapņus un cerības par bezjūtīgi pārlaimīgu dzīvi Holivudas vai Olimpa kalnā! Ejiet uz darbu - vai uz šņabja veikalu! Atzīstiet, ka šī pasaule ir tikpat mokoši iesprūdusi starp sapņiem un bezcerību, tikpat neskaidra starp ambīcijām un sabrukumu, tikpat netīra, smirdīga un viltoti spoža savos labākajos brīžos. Skatuve ir skatuve - pat ja to neiekļauj kadrā; neviens no mums nav trīsmetrīgs visu skaistuma un varenības kanonu iemiesojums, lai cik zemu fotogrāfi censtos liekties ar saviem profesionālajiem objektīviem, lai izdabātu jūsu, laju, subjektivitātei! Mēs visi esam neveiksmīgi izklīduši pērtiķi ar labām un sliktām dienām. Un dažās no šīm sliktajām dienām mēs iebliežam tik labi, ka nākamajā dienā par mūsu līķiem raksta avīzēs. "Kritusī zvaigzne!", "Apdzēstā svece!", "Sasistā kristāla ola!" - un ko jūs gribējāt ieraudzīt: Kaščeju Nemirstīgo? Ar atsperi vai uz rokas uzvelkamu lelli, kas liekama skapī un ņemama ārā citu priekam? Jā, mēs visi gribam būt derīgi un piederīgi. Bet dažiem no mums tiek dotas tik milzīgas derīguma devas, ka vienīgo piederīgumu mēs varam atrast abstraktās, dozētās laimes porcijās, lai izturētu to, ko jūs pielūdzat un uz ko tiecaties, it kā tas spētu atbrīvot no miesas, kas naktīs un dienās kauc pēc tā paša kā jūs - tikai augstāk neviena vairs nav. Dievs ir miris. Rītos un vakaros, ziemās un vasarās, laikam novazājot mūsu retušējamās sejas - jūsu sejas, mēs meklējam patvērumu no kailās un necilvēcīgi ļaunās tukšā visuma debess. Un tad, kad tev pieder viss, ko tev it kā vajadzētu gribēt, tu paņem vēl mazliet vairāk - lai pietiktu, lai vēl vienu dienu izturētu retināto stratosfēras gaisu. Un mēs aizejam paši no savas fakinās rokas - sniedzot to viņpus priekškaram. Un brīvība, ar kādu to satver uz neatlaišanu, ir atvieglojums pēc visiem tiem maldiem, kas atspīd spiedzošu meiteņu acīs. Huiņa! Piepisties, nopisties, sapisties - kamēr aiz loga bauro miljons vientuļu muļķu. Nodurieties, nopīpējieties, nošņaucieties un lieciet mūs mierā! Vai ejiet uz savām dzīvēm! Jo te notiek kaut kas tik šausmīgs, ka jūs esat pelnījuši to redzēt. Un nopelnīt kaut ko tik šausmīgu - sava dieva bojāeju - ir izdarīt slepkavību. Kliedziet! Gavilējiet! Vai rakstiet, cik ļoti jums sāp! Bet vai gan kādam nav jākompensē jūsu liesās un bezkaislīgi garlaicīgās mūžīgi izdzīvojošo salašņu dzīves? Tas ir tas ko jūs gribējāt: dauzīt un dauzīt baltkvēlē svilstošu dzelzi, līdz nodeg gan lakta, gan ēze! Pielūgsme ir slepkavība. Un, vērojot, kā jūs to nodarāt sev, es paslēpos viņpus melnajam samta priekškaram. Bet uz skatuves vienmēr kāpj atkal kāds cits.