viltus duālisms - secība nevis opozīcija
Laiks, kā katram sofistam skaidrs, ir fikcija. Taču cilvēks ir vēl smalkāks brīnums un ir veidojies uz tā paša laika bāzes.
Tā nu varam aprakstīt fiktīvā laika un fiktīvā cilvēka reālās attiecības.
Pagātne ir pieredze, tagadne ir izvēle un nākotne ir laime. Pirmajam jātic, otrais jāgrib un uz trešo jācer. Otro gan mēdz saukt par mīlestību, bet mēs tagad esam lieli un labāk - gribam (varbūt taps skaidrs, kāpēc atsevišķas ļaužu kustības izvēlas laiku aizvietot ar mīlestību).
Pieredze māca, ja tic, ka tā bijusi. Tagadne dod izvēli uz pieredzes pamata (ja pieredzes nav, tad tagadne labprāt kalpo tās gūšanai caur muļķības neizbēgamajām kļūdām), lai nodrošinātu sev laimi tajā nenosakāmi tālajā nākotnē (kuras iekarošana caur sapratīgu izvēli piepilda laiku ar laimes apjausmu).
Var zaudēt visu, zaudējot vienu no laikiem. Zems pašvērtējums var laupīt sapratni (uzticēšanos savai pieredzei), sapratnes trūkums var laupīt gribu (uzticēšanos kārtībai kā tādai) un nespēja pieņemt lēmumu var laupīt cerību kļūt laimīgam, kas, savukārt, noposta pašvērtējumu un atstāj telpu tikai sava veida mūžībai, kurā nekas nevar būt īsti svarīgs vai nozīmīgs, un cilvēks tiek izmests solipsistiskā starpvagonu telpā, kur ir spiests gaidīt laika sarūpētos pārsteigumus un pieņemt tos ar bērna paklausību, iemainot savu sapratni pret naivu, gaistošu prieku (vai smagu depresiju, piemēram).
Var runāt no abām pozīcijām, abas var saprast. Bezlaika vilinājums ir viegls, taču postošs - tas vedina ignorēt plašāku realitāti, nomainot to pret infantilu sevis horizontu. Reālas attiecības ar fiktīvo laiku liek dzīties pēc nesasniedzamas nākotnes, pretī piedāvājot laimes apjausmu un stabilitāti, kura reizē šķir no tagadnes plūsmas viegluma un savieno ar pasauli veidā, kurš pārliecinoši uzrāda indivīda nozīmīgumu.
Lai cik viegls šķistu mūžīgs solis pret noejamu distanci, tas nostāda cilvēku bezpalīdzīgā bērna/verga stāvoklī (indivīds neietekmē savu likteni un ir sev pat mazāk nozīmīgs nekā tiem, kuri viņu izmanto), kamēr nopietnas attiecības ar laiku atbrīvo un spēcina indivīdu, ļaujot rīkoties pasauli veidojošā veidā - un pieprasot pieredzi, kuras gūšana paredz noteiktas ciešanas.
Šķiet nelāgi skaidrs, kāpēc varas sargi vedina savus vegus uz NOW un NEW un ME ME ME!, atņemot iespēju izstāties no tās krāpniecības, kas ir nelūgta "mīlestība no augšas", un spriest horizontāli laikā, nevis tikai vertikāli - "mūžībā". Mēs esam iesprostoti laikā, lai cik tas būtu fiktīvs, bet mūsu daba ir reāli pakļauta laikam, līdz ar ko brīvību, kuru var meklēt, mūkot no laika, var atrast pavisam reālās likumsakarībās. Bet tam nepieciešama saujiņa pieredzes, šķipsniņa drosmes, kripatiņa cerības. Jā, beigās mēs visi mirstam, toties - visi. Arī tie, kuri laikā labprātāk nepiedalītos.