SEX!!! Ej no kurienes nācis - vai ej, cik tālu spēj aiziet! SEX!!!
Līdz ar cilvēka ķermeņa plašo seksualizāciju medijos, plašā piedāvājumā ir parādījies jauns resurss. Cilvēks var nemācēt praktiski neko un vienmēr atkrist uz miesas tirgošanu. Un tur der praktiski jebkas - domājams, ka invalīdi pie laba mārketinga var nopelnīt pat vairāk. Tas, savukārt, līdzīgi valdības piedāvātajiem "drošības tīkliem" laupa motivāciju attīstīties un sasniegt kaut ko prasīgāku. Sekss jau ir tik un tā, seksa principā netrūkst. Protams, var pastrīdēties, vai tā nav "par daudz", respektīvi, vai tirgu nepārpludina "viltus sekss" (reklāmas, modes tendences, māksla, klaja pornogrāfija un prostitūcija), kas reizē pazemina īstā seksa vērtību un reizē rada ilūziju, ka visa tak pietiek. Sekss kļūst reizē pieejamāks un reizē nevērtīgāks. Iespējams, ka šis "dempings" ir galvenais motīvs, kādēļ "maukas" allaž tikušas tā nicinātas - viņas kropļo tirgu. Bet tagad maukas ir praktiski visi, kuri sevi uzskata par konkurētspējīgiem attiecīgajā tirgū. OK, ne visi prasa naudu - pārsvarā tiek prasīta uzmanība, lai apmierinātu narcismu, kurš, savukārt, kā reize izriet no zemā pašvērtējuma, kas rodas, ja cilvēks tiek vērtēts nevis visā viņa pilnībā (t.i., plašākā mērā, nereducējot uz ko vienu), bet gan, teiksim, seksuāli, finansiāli, profesionāli vai pēc vēl kādas vienas šķautnes, kura pati par sevi, lai kura tā būtu, principā ir sekla uz cilvēka kopējā dziļuma fona, līdz ar ko cilvēks, nespējot apmierināt visas šīs jomas, reducē sevi uz ko vienu, kļūstot krietni "seklāks", vienšķautņaināks un, kas pats galvenais, neapmierinātāks ar sevi sava vispārējā tukšuma jeb mazvērtības dēļ. Un, jo sūdīgāk jūtas, jo vairāk spiež uz to, ko uzskata par savā sabiedrībā nepieciešamu un vērtētu.
Es negribu teikt neko sliktu par nevienu seksualitātes formu pašu par sevi, bet, piemēram, bērnu seksuālā tirdzniecība un pat tā ikdienišķi traumējošā dimensija, kas saglabājusi senus nosaukumu un formas, bet reāli funkcionē kā maukumāja (krogi, korporatīvie ofisi, ballītes, feisbuks, pat mūsu mīļotā ciba u.c. it kā cilvēkam radītas koncepcijas) ved sabiedrību uz aizvien šaurāku un nespējīgāku stāvokli pasaulē, kura veidota vairāk vai mazāk veselam cilvēkam. Dariet jau, protams, ko gribat, kas tad man, bet tā pišanās sērga nav ne ar ko labāka par rasismu, nacismu, ksenofobiju un citām sociālām patoloģijām, jo tā darbojas pret cilvēka godu un cieņu - viņš tiecas zaudēt godu kā indivīds un cieņu citu acīs. Bet tik viegli! Tik viegli gūt "it kā piepildījumu", jo "mani grib". Nē. Tevi negrib. Grib ideju par tavu burbuļveidā fiktīvi uzpūsto vērtību un vietu, kur piesprausties. Un pēc tam - pisies nahuj (ak, šī seksualitātes trivialitāte!)! Ir, protams, lielāki maukas un mazākas maukas. Bet sūdi ir kulturāli. Tendence ir nevis uz smalkākajām, plašākajām, labvēlīgākajām, radošākajām un dziļākajām cilvēka potencēm, bet gan uz to, kas pieejams katram (praktiski neatkarīgi no attīstības). Un tikmēr, lielajai ļaužu masai slīgstot aizvien zemāk pa šīm vispārējās cilvēciskās kvalitātes kāpnēm, veidojas dabiska hierarhija, kurā piramīda apakša, kā parasti, dzīvo blīvā un smacīgā tumsā, bet savu potenciālu nosargājušie mitinās pāri visai šai zampai, formējot Olimpus un citas izklaides vietas, kur, īstenojot savu dabu pēc iespējas pilnīgi, bagātība nāk no pilnības, nevis no vienveidīgas pārspīlētības (kas ir ne vien nabadzība, bet pat atkarība un bezpalīdzība). Protams, psihopāti ir vēl traģiskāks stāsts, bet par tiem - citā sērijā.

P. S.
Šis komentārs zināmā mērā attiecināms uz dažādu veidu specializēšanos jeb prāta sašaurināšanos. Taču ir profesionālās jomas, kurās kvalificēties var vnk ar ķermeņa daļu - reizēm pat bez tās.