rūgtā dzīves pavārnīca
Tad vēl tāds inčīgs moments: tiklīdz cilvēkam publiski uzgāžas griesti, visi izturas tā, it kā viņu pazītu, mīlētu etc. Bet, padomājot reāli: cik daudzi cilvēki bija vnk ekstāzē, ka tas pretīgais toļiks vai stervālā ļiza trāpīja zem sijas? Nav taču gluži tā, ka mēs cits citu šausmīgi mīlētu. Uz ielas, garām daudziem no viņiem (un mums) ejot, gan jau ne viens viens nodomājis: bļe, kaut tev maksima uzgāztos - tārps tu riebīgais!
Es jau nezinu - droši vien nevienu no tiem cilvēkiem nepazinu, bet enīvei - ja pie Dailes teātra parciņā garu kopā ar spirta mākonīti izlaiž kāds no tiem pašiem maximā ejošajiem alhāniem, un turpat 1. slimnīcas pievārtē atliecas, tad labai daļai tautas sejā ielocītos nevis glicerīna asaras, bet kaut kāda pusvemšanas izteiksme ar mesidžu: Hoetika, bļe, nokasiet šito sūdu no soliņa, ļaujiet taču normāliem cilvēkiem normāli dzīvot! Vai varbūt kāds reāli priecātos, ka beidzot jaunā dzīvoklī var ievākties, jo saimnieki noslēpumainā kārtā pazuduši no zemes virsmas. Vai varbūt trolejbusā tā dāma ar betonu pierē tevi pagrūda un tu viņu nolādēji - vot i sabruka bodīte. Utt.
Pizģec, kaut kāds slavenību kulta ārprāts - pat līķi pietiek teliķī 15 minūtes parādīt, lai pēkšņi veltītu viņam vairumu savu jau tā ne pārāk kopto un krāto emociju.
Bez šaubām - katra cilvēka nāve ir izaicinājums paskatīties uz to, vai savu laiku un potenciālu izmantojam lietderīgi. Protams, palikušajiem tuviniekiem dzīves neprognozējamību nākas izjust praktiskā līmenī. Protams, zoļikā sabruka daudzu cilvēku ilūzijas, ka pasaule turas uz ticības spēka - nevis reāliem balstiem, sijām, lēmumiem un pasauli strukturējošā intelekta augļiem. Bet, šķiet, tā cepšanās, un, kas vēl jo idiotiskāk, visu to petīciju rakstīšana un draudu vēstules lietuviešiem - vnk reality-check par to, cik tālu no realitātes tie līdzcilvēki atrodas. Psc, it kā par gravitāciju nebūtu dzirdējuši. Un ceru, ka tie entuziasti vismaz centīsies ievērot konsekvenci un ziedot naudu katra pasaules nelaiķa piederīgajiem.