ļaunās pasaules deģenerācija un marginālā cerība
Primārā problēma nav tā, ka cilvēki būtu ļauni/slikti/pretīgi. Dzīve ir ļauna/slikta/pretīga - cilvēki ir tikai sekas. Bet atslēga ir punkts, kurā ļaunie/sliktie/pretīgie cilvēki dzīvi padara vēl ļaunāku/sliktāku/pretīgāku. Faktiski pastāv arī telpa "evolūcijai" uz ko labāku - uz domāšanas veidu, kuram rūp ciešanu mazināšana. Bet tādēļ jāspēj atpazīt emocijas - taču modē ir prāts, kas ļaunā pasaulē nozīmē cinismu. Un cinisms, savukārt, tiecas apvērst attīstību, ignorējot ciešanas jeb vairojot tās. Un pasaulē ir pārāk maz punktu, no kuriem spēj izlauzties kārtības principi. Tā vietā savu kārtību nostiprina sistēmas, kurām nerūp cilvēka jūtas. Un tās pārāk bieži pārņem to telpu, kuru saucam par kultūru, sabiedrību, faktisko dzīvi. Vienā vārdā šis ļaunums varētu būt saucams par politiku - psihopātu maizi un sviestu. Un tie, kas cieš badu, kāri mielojas ar tās drupačām.

P. S.
Perspektīvas, dabiski, atšķiras, līdz ar ko neuzskatu par nepieciešamu šinī gadījumā aizrunāt pilnīgi visus iespējamos eksistences leņķus. Pastāv situācijas, kurās dzīve ir sulīga, barojoša medus maize saulainā, ziedošā laukā. Good. Tas nav šeit. Un runāt par Visu no Visām perspektīvām ir uzdevums citai, daudz ilgstošākai pārdomu sērijai, kuru varētu mēģināt īstenot ieslodzījumā vai nerimtīgā grafomāniskā psihozē.