Izgāju nopirkt kompi. Vecais nomira, šitas tomēr nebija gana labs [man, hohoho]. Aizgāju nevis mājās, bet uz Maximu - tautai jāzina savi varoņi. Maximā, piedodiet, kā izmiris. Klusuma brīdis jau kopš AkkahoLakas radio licenčžšu krīzes, vsjo gavno, bet kasiere laikam tikko no zoļika - tukšā veikalā tektoniski atroloģiska rinda. Pokuj, laiks ir[,] nauda [ir]. Aiz manis nostājās nacists, bet mana kasiere bija tik beigta (izskatījās pēc Roba Zombija, Allas Pugačovas un Axeļa Rozes (vecumdienās) kokteiļa), ka kaps. Bāba bija tik lēna, ka pārvācos uz kasi, uz kuru bija pārcēlies arī nacists - man priekšā. Vispār aplauziens, jo neatradu kārotos demidžotos produktus no zoļika (laikam Kārumi par 14 saņiem bija no turienes, bet pokuj, paņēmu mazāk samīcītu Biezpienu Vnk. Vismaz beigās prieks, ka pilsēta izskatās neizmērojami ērmīgi, katrs cilvēks ir gatavais spoks (vai to vnk tagad piedāvājumā daudz), bet vismaz pie mājas durvīm Tas Kungs mani aplaimoja ar mormoņu bariņu, kuriem pavisam lakoniski pasludināju "fucking zombies" (ir tāds hobijs), un viss. Rakstu cibā, as if wtf why.

P. S.
Zemē mētājās maize. Bet tas nekas. Tā bija maize "pusķieģelis". Uz ielas piedien.