Re: tam bija jābūt te
Šo solījumu tu, visticamāk, lauzīsi gluži kā to par sarakstīšanos. Tu droši vien teiktu jebko, lai izglābtu savu ādu (t.s., "draudzību", kura tev ir svarīga tikai pašas drošībai). Tu uzmeti mani, kad man tiešām bija vajadzīgi draugi, un tagad, pēc tā visa, tu uzstājies kā kāds tiesnesis (fanī enaf - joprojām stāvot viņas pusē), kaut gan reāli tu esi diskvalificējusi sevi no visām cieņas kategorijām. Tev ir sava agenda, tu viņu tur bīdi - kaut ko tu gribi no manis, kaut ko vairāk no savas jaunās draudzenītes (apsveicu), bet man nav nekāda pienākuma vai pat veida, kurā saglabāt elementāru pašcieņu, kurā spēlēt līdzi tavam farsam par draugiem krustugunīs. Tev ir zināms, kāds ir viņas noziegums, un man ir vienalga, vai tu to atbalsti vai tas tev šķiet nenozīmīgs - abos gadījumos tas apzīmogo tevi ar viennozīmīgu cilvēciskās cieņas trūkumu. Tev šķiet, ka tu ar viņu audz, bet tu ar viņu audz tikai par kuci, un tas tavai divkosībai un liekulībai par labu nenāk. Kamēr tev šķiet, ka tu puslīdz sekmīgi apvārdo mani par savu dievišķo neitralitāti (it kā tāda būtu iespējama), tu vnk izsmel pēdējo uzticības kredītu, kas vēl ļauj man domāt, ka vnk totāli nesaproti neko no tā, ko saki un dari. Visticamāk, ka pietiekami labi saproti. Un, kad tas būs skaidrs, tad visa tā tava izlocīšanās kalpos vairs tikai par liekulības vēsturi (ak, interesanti, kur tu to pēdējā laikā tik sulīgi smelies?).