tam bija jābūt te
Retoriķa atmiņas
Patiesība atkal izrādījās dārgāka, un Platons ne pa jokam apvainojās. "Nu tad ēd un dzer kopā ar savu patiesību, nu tad drāz savu patiesību," viņš teica, pasauca zēnus un aizgāja. Sēdos un pierakstīju mūsu sarunu: mani argumenti bija neapgāžami. Tad viens pats izdzēru visu krūku un parubījos. Viņš pie manis vairs nenāca, pat neapsveica dzimšanas dienās. Iegūtā patiesība ar laiku pārvērtās maldos. Dzīres vairs nerīkoju, sapinos ar kaut kādiem Sicīlijas sofistiem, tie man pārdeva desmit pūrvietu labas zemes uz Mēness. Tur es aru un sēju, tur es ēdu un dzeru. Vakaros kurinu vecos pierakstus, spārdu etiķa mucas un saucu: "Kur tu esi, Platon, mans draugs?"
/K.V./