miers ir tikai sapnis
Kopīgiem spēkiem zilonis ir izdabūnams ārā no istabas un ārā no mājas. Zilonis var iet pa ielu, un tajā var triekties visi, kam labpatīk, līdz tā klātbūtne vairs nav izturama - un to iestumj atpakaļ istabā vai izdzen laukā no pilsētas kopā ar tā saimniekiem, kuriem tāpat starp ļaudīm nav vietas. Spiediens ir īsts; tā smaguma centrs - variē. Spiediens starp apspiešanu un brīvību pastāvēs vienmēr - taču var atšķirties punkts, kurā uz taisnības šūpolēm novieto "pierādījumu nastu", pierādījumu tam, ka apspiešana ir pareiza. Brīvība ir dabiska, tā nav jāpaskaidro, tā ir pašsaprotama. Pakļaušanās civilizācijas kategorijās ir iemācīta. Tas zilonis vai televizors, vai tvnets, vai feisbuks sagājis istabās un pierasts. Un lokies riņķī vai mēģini stumdīt - zilonis pastāv. Vai gan nebūtu labi, ja mēs to ziloni stumtu prom un ārā, lai Ziloņa Nodokļa ņēmēji mežā kasa paši savas galvas un tad arī izdomā, kā izdzīvot bez krāpniecības?
Vot, var tev naktī vārtrūmē laipni piedāvāt iegādāties pusķieģeli - vai nomēģināt. Pusķieģelis jau pastāvēs tik un tā - bet kāpēc tik ļoti būtu jāpieņem tik arbitrāri binārā izvēle: ik vakaru pirkt nevajadzīgus pusķieģeļus vai arī saņemt smadzeņu satricinājumu? Moška lai iet mežā ar saviem ķieģeļiem un būvē ziloņbūdas.
Ja tev var likt īrēt ziloni un pirkt pusķieģeļus, tad tas miers, kuru sniedz rezignēta vienaldzība, nemaz nav tavs. Tavs ir pusķieģelis un tavs ir zilonis - kaut arī tu ar tiem neko nevari iesākt. Pat pase pieder valstij - un tu pat nedrīksti sev piezīmēt ūsas. Bet pase pastāv, un tava spēja vnk paļauties uzstāda nosaukumu : "mana pase" vai "valsts pase" ("pilsoņa/nepilsoņa pase" - bet pilsonis un nepilsonis ir valstij piederošas lomas: aktieris tikpat labi var būt brīvs). Mans zilonis, mans pusķieģelis. Mana valsts, mani likumi. Manas prasības, mani aizspriedumi. Manas lomas, mani pienākumi. Bet varbūt tas viss tikai aiz bailēm, ka vienu rītu tu pamodīsies kā zilonis. Tad labāk, lai viņus baro kārtīgi jau tagad!