"Un, ja tu jau esi, tad tevi nav nepieciešams izdomāt."
izdomāt varbūt nē, bet esība ir tik gaistošs haosa un iracionalitātes murskulis, plūstošs un mainīgs ik sekundi, tāpēc dažreiz gribās visā tajā apstāties un sev pajautāt to muļķīgo "kas tu esi?" lai uz mirkli varbūt pašdefinētos (bet ne līdz tam, kad piefiksētā identitāte sastingst, kļūst dogmatiska, inerta un pašaprijoša), tā lai būtu uguns jūrā kāda ogļu dzīsliņa, pa kuru brīdi paieties, lai pēc tam atkal kristu citā virzienā

domā - arī šādi apstāšanās brīži jau robežojas ar to "būšanu sev kkam citam"?