Lineārie vektori dzen cikliskos. Tie kā noslēgtas vienības, savukārt, ieņem lineārus vektorus plašākā mērogā. Lineārais pārstāv brīvību, tikmēr cikliskie - stabilitāti. Ja cikli ir kā zobrati un līnijas - kā siksnas, tad tie jāsakārto funkcionāli - atbilstoši 100% nekļūdīgi funkcionējošajai plašākajai realitātei. Kā šis plašākais konteksts ir lineārs? Kas ir viņa spēks, motivācija? Tā zemāk paliek kā mistērija - līdz tiek sasniegta paša virzībā. Un vispār, šinī "universā" (lai cik plašs un dziļš tas katram reāli būtu) nav nozīmes, kas notiek stāvu augstāk. Tāpat ietekmēt iespējams vienīgi augstāka līmeņa intensitāti, ne vektoru (kvantitāti, ne kvalitāti) - un mēs nevaram spriest, kas tur notiek, priekš kam un kurā brīdī svarīgi to veicināt vai bremzēt. Drīzāk var paļauties uz to, ka augstāka līmeņa realitāte (aptveroša) darbojas un izdzīvošanu neapdraud (ar retiem katastrofāliem izņēmumiem). Svarīgākais - nezaudēt savu atomāro struktūru, donorējot uzmanību procesiem, kuri nav mūsu rokās (raksturā/brīvdarbībā). Stabilizējot savu struktūru, ir iespējams uzņemt lielākus izmērus, līdz ar ko tangensa ātruma vektors kļūst jo stiprāks un, kontrolēti aizejot pa pieskari, pastāv iespēja sajūgties ar jaunu līmeni, līdz tas spēj noturēt līdzsvaru, atlaižot uzmanību no iepriekšējā līmeņa. Un tā forever tipa :)

P. S.
Pat ja to shēmu principā no viena leņķa var aprakstīt šādi, tad reāli tās struktūras ir daudz plašākas/sarežģītākas, jo pastāv vēl "brāļi/māsas" un "brālēni/māsīcas", kuri karājas no tā paša metaprocesa. Tā realitātes matrica, kas ir smadzenes, sastāv no mēmiem tūkstošiem procesu, kurus pavirši sauc vienā vārdā - "smadzenes" vai pat "cilvēks". Viskautkas. Darbojas.