caurums
Nezināmais šķiet amorfi viendabīgs un pavisam pilns - tas, ko tu nezini, tev ir pilnībā nezināms. Tas ir absolūts - nedalāms, nestrukturējams. Līdz uzdrīksties ielūkoties tajās tumšajās debesīs un ieraugi, ka debesis nav punktains, neaptverami bezsaturīgs monolīts - tu ieraugi zvaigznājus. Un pēkšņi nezināmais ieņem aprises. Bet daudzu baiļu noslēpums ir noslēpums teikt, kas ir noslēpums. Noslēpuma nav. Ir nezināmais. Turklāt nevis "nezināmais", bet "ir". Eksistence nekad nepieviļ pierādīt, ka tā eksistē - ka lietas ir konkrētas un tā vai citādi aptveramas. Un liels un brīnišķīgs būtu pasaules vēsturē pirmais patiesais atklājums, ka notiek arī kaut kas cēloņnesakarīgs, brīvs no konsekvences un saskaņas. Ar katru jaunu atklājumu mēs samazinām Spraugu Dievu (God of the gaps), līdz principā kļūst skaidrs, ka tāda vispār nav - tīri pēc proporcionalitātes izjūtas un varbūtību reālisma. Un, kad zūd monolītais dieva/nezināšanas korķis, pasaule atveras neizsmeļamām iespējām atklāt, kā mistiski baisais Nezināmais krīt pie katra izaicinājuma, līdz cilvēks gūst pilnu atbrīvi no kauna un vainas jūtām tāda spēka priekšā, kurš neeksistē. Kā piekrautā čemodānā vēl var iemest pa kādam gredzenam, fotogrāfijai vai lakatiņam, tā daļēji sakārtotā pasaulē, kura apstājusies pie pārāk biedējoši plašā Nezināmā debess juma un ieņēmusi proporcionālo līdzsvara stāvokli atbilstoši savu baiļu stiprumam (visaptverībai - omni%prezencei), atstāto Nezināmā telpu, kas līdzīgi gaisam čemodānā šķiet viens vesels, var piestūķēt pilnu ar visām Nezināmākajām emocijām - tām, no kurām vairies, atsakoties vienīgajā iespējamajā veidā - nododot valdīšanu pār to citam: Nezināmajam. Tīrajai veiksmei. Brīnumam. Un pinbola bumbiņa ripo uz leju, bet rociņas un kājiņas vairs neklapē - bumbiņa, cerams, vienkārši stundām sitīsies pret visiem bonusa laukumiem. Ne mārrutka! Noripo, iekrīt un pazūd. Bet bailes sist bumbiņu ir tikai bailes no atbildības - tev nāksies turēt autortiesības par visu pasauli, kāda tā iznāks tavu darbību rezultātā. Sevišķi, ja darbība ir mentāla un ja tavs uzdevums ir saprast pasauli. Kur iepriekš bija pašsaprotamība, pēkšņi rodas saprotamība, kura pieder tev, ne vairs pati sev - kā absolūta vienība un aksioma. "Aksiomas" sairst, matrica sadrūp, un pasaule kļūst aizvien brīvāka - jo tukšums ir vairs nevis dievu miteklis un zirnekļu pūznis, kam bail pat tuvoties, bet gan pozitīvu potenču izaugsmes telpa, kura nekad neliks vilties pavisam, jo apziņā ierakstītā harmonizēšanas spēja nepieciešami pieprasa atpiņķerēt un iegūt, atlauzt cieto riekstu, izgudrot riekstu laužamo mašīnu un pīpēt pie jūras. Mierīgi.
Nav tāda Nezināmā. Tur kaut kas ir. Kaut kas pavisam īsts - un tas var kļūt īsts tev [ja vien tu ieaicināsi savā sirdī To Kungu, Luciferu Goddamoviču, noskaitot kopā ar mani šo lūgšanu: ...], kas ir personīgā universa progresīva izplešanās - kas fraktāļa gadījumā notiek pat ģeometriski, nevis tikai aritmētiski, kā tīklā. Fraktālis aizpilda telpu ar esības struktūru; tīkls telpu var aizpildīt tikai ar arbitrāru koordināšu sistēmu. Ja tu jau kaut ko esi uzzinājis, tu vari uzzināt vēl arī to, ko vēl nezini. Nākamais ir tāds pats kā iepriekšējais, tikai no jauna. Katrs jaunais fraktāļa leņķis tev ļauj katru darbību piedzīvot pirmo reizi - jaunā smalkumā. Tīkls to nevar piedāvāt. Tīklam "jauns" ir "cits", "cits" ir "svešs", "svešs" nav "mans". Un "mans" ir pamatā tas, ko iedevuši citi, jo pats ar aušanu neaizraujies. Bet, pa vakariem klusām vijot vaļā tīklus un mācoties vīt brīvas formas, kas pielāgojas eksistējošajām vajadzībām, tu iegūsti labākā šuvēja piegrieztu kostīmu, kurš ne vien labi izskatās, bet ir sasodīti ērts. Bet uzvilkt vai mēģināt kaut ko tādu sākt veidot nozīmē atteikties no Nezināmā robežu sagādātās drošības. Tas tev vairs netiek iedots - tu viens pats pēkšņi saskaries ar Īstenību. Un tagad - pirmo reizi tavā mūžā - Nāve!