viegli chaotiska skice: stulbuma ļaunums un gudrības ciešanas
Kalkulators nezina, kas ir dzīvošana. Viņš saņem atbildes uzreiz. Iemet laptopu karstās oglēs un liec izrēķināt kodolsprādzienu - lūk, tas jau daudz vairāk līdzinās cilvēka pieredzei. Turklāt - neaizmirsti to darīt uz nepabeigta softa!

Var rēķināt pareizi, un var rēķināt ātri. Ja uguns šajā ellē par karstu, mūsu aprēķini uzgrūž starpības videi. Entropija palielinās. Ciešanu kļūst vairāk. Un pat skaitļotāja nāve to vairs nenosedz - pasaule turpinās vēl lielākā disbalansā, lai, kārtības spēkam slīpējot neregulāros stūrus un caur nāvi un dzīvību atlasot pelavas no graudiem, izveidotu dzīvotspējīgāku sistēmu, kas skaitļo ātrāk un precīzāk. Jauns dzīvības līmenis. Pentium n+1.

Tikmēr kārdinoši par augstāko atskaites sistēmu pieņemt sevi, nevis, piemēram, ogles, karstuma cēloni, dzēšanas iespējas un arī visu citu, kas nav tik tiešā kontekstā, bet gan sevi - ieciklēties uz problēmu, kas mazāka par sevi un dzīvi, uz triviālo, uz to, kas pakļauts paša izdzīvošanai, kura vairs nav svarīga pārlieku lielā karstuma dēļ (kaut arī karstums mēdz būt tikai termometra kļūda). Un nereti sevis glābšana nozīmē citu izpostīšanu. Karstuma pārnesi. Vai pat vairošanu, lai vienādotu spēles lauku, kurā, spēlējot win-lose stratēģiem, nākas sargāt sevi no zaudējuma, piedāvājot abpusēju uzvaru. Kosmoss slīpē. Kosmoss iznīcina un attīsta. Un karstums nekļūst mazāks laba procesora vai cietā diska dēļ. Ogles grib atdot savu neapmierinātību, un tev jāprot ņemt, bet, lai ņemtu, jāprot dot - retināt karstumu. Vot tev sports un māksla etc. Radiators. Bet reizēm - pārsvarā sāp. Un kaut kur kaut kas pamazām rēķina varbūtību - sadegšu/nesadegšu.

Vēl ne.