"Iznīcināt" ir tava lieta. Mana ir "likt mierā". Tu draudi mani noslepkavot, tu man stāsti, kā esi melojusi, cik ar mani bijis hujova, cik forši salīdzinājumā tie citi puikas - pat sekss mums esot bijis sūds. Nu, tad ej pa taisno prom - kāda sūda pēc man vajadzētu no tevis katru dienu saņemt marazmātiskus psycho tekstus, kuri tikai turpina ciešanas, kuras rada tieši šī tava nespēja uz empātiju vai elementāru otra cilvēka sapratni. Tu pat sevi nepazīsti - tavs prāts grozās kā vēja rādītājs, un tu esi gatava melot no rīta līdz vakaram, līdz pati vairs nezini, ko saki. Ne tu zini, ko tu gribi, ne tu spēj būt laba pret citiem, pati tu sevi iznīcini - un centies iznīcināt pēc iespējas vairāk ap sevi. Nu, burvīgi, paldies! Lūdzu, liec mani mierā! Es nevaru būt drošs, ka tu rīt pat atkal necentīsies mani noslepkavot. Liec mani mierā! Neraksti man, nezvani, nenāc klāt - un, lūdzu, ja tu vispār esi uz to spējīga: liec mierā manus draugus! Zinot, kā tev ir ar realitātes izjūtu, domāju, ka jau būsi viņiem piemelojusi pilnas ausis: tik pataloģisku meļu ir maz, un ne visi ir gatavi tādam bulšitam. Sadirsīsi dzīvi gan viņiem, gan man, un mēs tev visu mūžu būsim "pateicīgi". Ej prom, liec mierā, atlaid un beidz pieprasīt to absolūto uzvaru, kuras priekšā mums visiem pārējiem vajadzētu saļimt un slavēt dižo meitenīti, kura ar pliku gribasspēku un zvērīgām metodēm panākusi savu svēto taisnību: viņa ne pie kā nav vainīga! Viņa ir perfekta!!!
Tu esi vainīga. Tu esi briesmīga. Bez lamāšanās - Signe, tu esi briesmīga. Pamēģini kaut par kripatiņu saprast, kāpēc citiem tā liekas, un varbūt tu savā mūžā tiešām iemācīsies kaut vienu patiesību - to, ka tev nav tiesību postīt citu cilvēku dzīves, cenšoties tās aplipināt ar savējo.