pabeigtība sevī: dzīvības kaps
Tā fiška par "pats saves laimes kalējs" ir nevis attieksme, kuru tu dzīvē īsteno (tiešām kaļot savu laimi), bet gan apziņas filtrs, kurš neielaiž tos 99% informācijas, kas sastāv no Visa Cita, kas formē "tevi" (it kā kaut kas tāds atsevišķi un izšķirami pastāvētu). Līdz ar to var droši teikt, ka šī "pašpaļāvība" ir viens no aprobežotākajiem un nicināmākajiem prāta stāvokļiem, kas, protams, ir visnotaļ ironiski, ņemot vērā, ka pašu aprobežoto skatījumā viņi atrodas varas un gudrības pozīcijā. Tāpat kā ar jebkuriem citiem fanātiķiem: kad informācijas telpa ir ierobežota tikai līdz vienīgajai atļautajai fiškai, pārņem milzīgs atvieglojums, zūdot informācijas troksnim, un iestājas svētulīga pašapmierinātība (augstprātība), jo tā divpirkstu pieres telpa ir tieši tik sīka, lai to pilnībā aizpildītu ar nožēlojami sīko "sevi".

Tu nepiederi sev. Neviens nevienam nepieder. Tu nenosaki pasauli - pasaule nosaka tevi. Tu esi pasaulē, nevis pasaule - tevī. Un cik reizes jāsit pa to seju, līdz cilvēks piečoknās, ka dzīve ir daudz plašāka par mazo, drošo čauliņu, kurā tad ar varu jācenšas iestūķēt visus, kas gadās ceļā?
Pretīgs, pretīgs paradokss.