likumsakarības
Likumi ir līdzjūtība, pieklājība ir ērtība. Rakstītais - izdzīvošanai; nerakstītais - dzīvošanai. Savstarpējai. Līdz ar to domājams, ka līdzīgi rakstītajiem likumiem, arī nerakstītie paredz nerakstītas, nenormējamas sankcijas. Bet tās pļaukas - tik daudz par biežu nedotās un nesaņemtās - sāp ne mazāk par naudassodiem. Izlutināti cilvēki, postulējot visatļautību, riņķo cauri sistēmai kā brīvie radikāļi, radot melnos caurumus - vienā punktā savilktu attiecību amputētos, autonomos gravitācijas strupceļus, solījumu un cerību vektoru dziņas atraušanā, dzēšanā, atstājot Citus iesaistītos drūzmēties pašiem zem savas masas.
Kas tad ir brīvība?
Ja reiz mēs gribam uzturēt tik abstraktus vārdus un idejas - kas tad ir "brīvība", "taisnība", "laime"? Bieži tik ļoti pieprasītās, nenovērtētās lietas. Kā ūdens no krāna. Bet par karsto jau jūt, ka jāmaksā. Vai arī pa muti - ar iztrūkumu, ja ne pliķi.
Sods kaut kādā mērā tomēr ir atgriezeniskā saite. Ja ne cēloniska, tad likumsakarīga - kad tu tā, tad es tā. Un kā uz tirgus svaru platēm zem pārdevējas viltīgo pirkstu svara jāizsver - cik tad to produktu, kas tie par atsvariem, un kura no rokām nu krāpjas un spiež. Varbūt abas, varbūt viena, varbūt neviena. Un tad var normēt atsvarus, kalibrēt svarus un sodīt par spaidīšanu: un visi var laimīgi iepirkties - netraucēti. Bet tad ir tie šurīgie veči, kam ka tikai patirgoties. Man besī, a citiem tas sports iet pie sirds. Attiecības. Nerakstītā teritorija. Pieklājības izaicināšana, sava likuma meklējumi. Centieni uzrakstīt subkultūru. Bet kas tā par subkultūru, kas nicina kultūru - superkultūru? Rakstītais atstāj telpu nerakstītajam, visam, kas nebūtu pašsaprotams, kaut vēlams - un izgudro tur, ko vien vēlies, toties tiek piedāvāta jau gatava, sena un liela spēle, kuras dalībnieki jābrīdīna par disciplīnas maiņu, kā braucot pār valstu robežām, kur nomainās likumi - un tagad drīkst šitā un tā. Dzīve kā kontekstuāla spēle tomēr paredz nepārtrauktu pielāgošanos. Pat visidiotiskākie anarhisti grib, lai Sistēma Dar-bo-jas. Tikai tie grib, lai darbojas tikai viņu sistēma. Kura parasti ir ārkārtīgi vienpusēja un negodīga (pieprasoša). Un līdzīgi kā konformisms ir negodīga spēle (jo dalībnieks slēpj savas patiesās intereses), tā arī nepieklājība ir elementārs noteikumu pārkāpums. Bet, tā kā - nerakstīts, tad arī sankcijas variē - un ne vienmēr tās ir tūlītējas. Reizēm sankcijas ir "neredzamas" - neredzamas tam, kurš pārkāpis noteikumus, jo līdz šim noteiktas privilēģijas ir bijušas pašsaprotamas, bet, tām zūdot, nemanot grūst visa pastāvošā Sistēma, kuras nāve, pašam neredzot, aplaupa pārkāpēju. Sirdsapziņa tomēr ir ārkārtīgi praktiska lieta (universāla). Savukārt, vāja sirdsapziņa savā būtībā ir intelekta un jūtīguma (pat mazliet gribētos tos abus sajūgt kopā kādā "EQ" līdzīgā apzīmējumā) trūkums. Un vājai sirdsapziņai (vājredzībai) iet secen virkne burvīgu spēļu, un tikmēr cilvēks šķiež savu laiku, cenšoties piesaistīt uzmanību ar savu Sistēmu, griežot līdz maksimumam, apšaujot buržujus un izvarojot viņu sievietes. Spēks. Vara. Dzīvesprieks. Utaini, neizglītoti noziedznieki. Lepnuma perēklis. Un nespēja saprast noteikumus - kā kronis. Karalis - idiots, kurš ar savu vienu aci nesaredz, ka visiem citiem ir divas. "Aklo valstība!", viņš paziņo, pārkāpdams visus tās noteikumus, bradādams pāri sētiņām un dobītēm, kāpdams mājās pa logiem un ķēzīdams paklājus ar zābakiem un ar visu starp tiem.
Pieklājība ir jūtīguma, smalkuma, dzīvības zona. Bet nereti pārprasta, ar naidu pretī liekot savu disfunkciju kā visu lietu [nederīgo] paraugu. Vardarbība. Varbūt pat rakstītā likuma ietvaros. Bet sankcijas, neparedzētas, neredzētas, no iekšienes aprij iesaistītos, atņemot pašsaprotamo, nepieciešamo. Skopais maksā divreiz, bet nepieklājīgais vispār nedabū savu preci. Tikvien kā pastaigu līdz veikalam un iespēju samaksāt viltotā naudā, lai dabūtu pa pēcpusi ar zābaku - tinies, mēsls, kam tu tāds vispār esi vajadzīgs!? Un tā likuma priekšā taisnais nogalina visu un visus, un aiziet - viens pats. It kā aplaupīts, aiziet no tā, kurš aplaupījis, aiziet no sevis. Sirds tektonika neapzināti sāp, zemestrīces un vulkāni sagrauj un nodedzina visu vēl palikušo, un pasaulei nederīgs ar savējo, neaizskaramo, citam nepiespēlējamo bumbu cilvēks siro zem saules un mēness kā okeānu straumes - no aukstuma uz siltumu, un tad līdzi vējam. Aprij krastus un slīcina kuģotājus, meklējot mūžīgā sasaluma mieru - pilnībā parakstītu un stīvu. Brīvība.