3
Nu, nevar mīlēt otru vairāk par sevi!
Un citādāk nekā sevi.
Kāds grib saraut gabalos, kāds grib debesis atvērt.
Kāds, liels kā pasaule, grib sasildīt. Saulīti līgavās apņem.
Kāds brēc kā himēra, kā sirēna gaudo uz klintīm, ķērc kā deviņi kraukļi, kā sienā iemūrēts kaķis aizkapa balsī bauro un sitas zem grīdas kā sirds. Vainīgs, vainīgs, vainīgs. Iesūc pa salmiņu deniņos, mīca un šķaida ar mehānisku plastmasas sirdi, izklepo, izšņauc un izdedzina ar dvēseli mirušās šūnas.
Ūdens, nesasmeļams, zeme, piedzērusies, mēness, vienaldzīgs, naktī ceļ miglu un pasauli baro, par nakts ceļa gājējiem ņirgādamies. Pasaule auksta kā mēness gaisma, migla ar aukstām rokām noglāsta palicējus, iegulda zemē, aprijošā un izved ar ūdeni ārā no esamības.
Apdzīvojama pasaule pilna ar visu, kas vēlams. Vasaras saulainais gaiss pielej plaušas ar zeltu un staro caur acīm, aizvijot svētajā dvēseļu putenī līdzi ar nemirstību pildītā mierā, ētera mīlestībā ar dziļāko pamatu sirdī, kurp gravitācija ved kā uz Romu no visām pasaules malām, savienotām.
Pabeigtība un miers. Sfēru mūzikai skanot, klusi, bez rezonanses, visaptverošā virsma tuvojas citai - un iemīlas rezonanse.
Mēdz būt visādi. Bet nekad ne vairāk par sevi.