Divi buļļi saduras galvām. Nodreb autobusu pieturas, kupenas sagumst. Pieres notirpst no sitiena, tad sāp, tad saldi dzen sirdīs adrenalīnu un velk tā kā magnēts, kā vilciens velk vilcienam pretī un vēlreiz ievelk pa pretimnākošām lampām. Dunā klust apvāršņi, melni sarkanā migla kņud acīs kā skudras, kā karsta vasaras saule apžilbina un nolaupa zemes pievilktspēju. Nejūti, bet krīti, sabrūc vientuļā kaudzē un pievienojies vējā kaucošai zemei, aukstai, stindzinošai un plašai.
Tu esi nepagājusī ziema