Tu vari saprast tikai tik , cim tu redzi, bet tu redzi tikai tik daudz. Lieta kļūst saprqsta un saprastais top lieta. Aiz saprastā redzamais, aiz redzamā neredzamais, bet neredzamajā īstais. Slīpēta nomena fenomenāli spīdošās šķautnes, tumsa kā vāks, un zvaigznes. Prieka asaras norit pār neredzošajiem tumsas vaigiem, un vaigi pēkšņi var just. No skaistuma aizgrābjas sirds un izlec pa debesmalas usarkano muti, debesis apaugļo saule, vīrišķais debesu saule. Dirsā, cik gaiši! Bet ir, kur vēl neiespīd. Un tu, redzēdqms visu, noglabā pēcpusē tumsu un nepazīti. URiebums aprij no iekšpuses, nelabums, nicinājums, pārākums, skqhdība, bailes. Viss pazūd kā zemē iekritis, kur? Planētas nojūk n o orbītām un saule vairs nespīd nevienam.

Atveras acis, aizveras. Brīnās. Mulst. Kaunās. Nesaprot, saprot. Nesaprot. Saprot. Kā lodalva savelkas asaras, smagas metāla lāses nodārd pār marmora plāksnēm, iekaucas sirēna krūtīs un suņi. Un vilki - šai pilsētā slēphšies vilki! Pilnmēness līķbālā gaisma atgādina uz akmens mirušām krūtīm par dienu. Citu, labāku dienu. Akli, nesadedzami.